Samarkandas amulets

Tajās stāvēja Saimons Siržulauzējs, un saules gaismā aiz briļļu stikliem zvēroja viņa acis. Burvis izteica kādu komandu Netenjels tika izrauts no Lutiēnas jaunkundzes apskāviena un aiznests pa gaisu. Brīdi viņš karājās starp griestiem un grīdu, pietiekami ilgi, lai redzētu, ka aiz jaunā burvja stāv abi viņa biedri un vēl tālāk Artūrs Krūmložņa.

Netenjels dzirdēja, ka Lutiēnas jaunkundze kaut ko kliedz, bet tad viņš pēkšņi atradās pakārts ar kājām gaisā, asinis mežo­nīgi šalca ausīs, un viss pārējais izzuda.

Viņš karājās ar galvu uz leju, rokām un kājām brīvi kuļājo­ties gaisā. Un tad kāda neredzama roka vai neredzama nūja sāka viņu pērt. Zēns kliedza, mēģināja izlocīties, spārdījās. Bet neredzamā roka atkal un atkal sita, un arvien stiprāk un stip­rāk…

Vēl ilgi pirms nenogurstošā roka pārstāja sist upuri, viņš bija pārtraucis pretoties mierīgi gulēja gaisā, apzinādamies tikai neciešamās sāpes un kaunpilno sodu. Apziņa, ka Lutiēnas jaun­kundze to redz, padarīja kaunu vēl neciešamāku. Brīžiem viņš vēlējās, kaut būtu miris, un, kad beidzot pār apziņu nolaidās tumsa, zēns to sagaidīja kā atbrīvotāju.

Neredzamās rokas viņu atlaida, bet jau ilgi pirms tam, kad viņa augums pieskārās grīdai, zēns bija zaudējis samaņu.

Netenjels uz mēnesi bija nosodīts neiznākt no savas ista­bas, kā arī pakļauts vēl vairākiem sodiem. Pēc sākotnējās sodu virknes meistars nolēma nerunāt ar audzēkni, un tāpat viņam tika liegta jebkura sabiedrība, izņemot Martas kundzi, kas nesa viņam ēdienu un iznesa naktspodu. Netenjelam nenotika mācī­bas, un viņš nedrīkstēja lasīt grāmatas. Zēns sēdēja savā istabā no saules lēkta līdz rietam, skatīdamies pāri Londonas jumtiem uz Parlamenta ēku.

Šāda vientulība būtu varējusi jebkuru padarīt vājprātīgu, ja viņš nebūtu atradis zem gultas vecu lodīšu pildspalvu un pāris papīra gabalu. Jaunais burvis īsināja laiku, skicējot skatus, kas pavērās aiz loga. Kad apnika zīmēt, Netenjels virs skicēm pie­rakstīja smalkas piezīmes, kuras paslēpa zem gultas matrača ikreiz, kad dzirdēja soļus uz kāpnēm. Šīs piezīmes bija viņa atriebības plāna sākums.

Netenjelam par lielām bēdām, arī Martas kundzei bija aiz­liegts ar viņu sarunāties. Lai gan no viņas izturēšanās varēja saprast, ka meistara dzīvesbiedre joprojām jūt pret viņu sim­pātijas, tomēr šī klusēšana sniedza zēnam gandrīz vai mierinā­jumu. Ar laiku viņš ierāvās sevī un vairs nemēģināja runāt ar Martas kundzi, kad viņa ienāca.

Tikai pēc mēneša, kad izolācijai pienāca beigas un atsākās mācības, Netenjels uzzināja, ka Lutiēnas jaunkundze atlaista no darba.

13

G arajas, aukstajās rudens dienās Netenjels izlavījās dārza, cik bieži vien varēja. Jebkurā laikā viņš ņēma līdzi grāmatas no meistara plauktiem un burtiski aprija tajās rakstīto, sēžot uz akmens soliņa, pār kuru krita krāsainās koku lapas. Dienās, kad līņāja, viņš vēroja pilošos krūmu un koku zarus un ļāva domām riņķot ap rūgtajām un atriebības pilnajām iecerēm.

Mācībās Netenjels strauji progresēja, jo prāts bija niknuma uzkurināts. Visi Izsaukšanas rituāli, visas burvestības, ko vien burvis varēja iemācīties, lai aizsargātu sevi pret uzbrukumu, visas pavēles, kas savaldīja nepaklausīgus dēmonus un acumir­klī tos padzina, Netenjels to visu lasīja un paturēja atmiņā. Ja gadījās kāda grūtāka rindkopa iespējams, uzrakstīta sama­riešu vai koptu valodā vai paslēpta aiz rūnu zīmēm un šķita, ka apņēmība zūd, zēnam atlika tikai paskatīties uz Gledstona statuju, lai mērķtiecība atgrieztos.

Gledstons bija atmaksājis katram, kas tam bija nodarījis ko sliktu: viņš bija aizstāvējis savu godu un par to tika augstu vēr­tēts. Netenjels vēlējās darīt tāpat, bet tagad viņu vairs neva­dīja nepacietība tā parādījās tikai dažkārt, un arī tikai tāpēc, lai sapurinātu un mudinātu nepadoties. Ja viņš bija saņēmis mācību, tad tā bija nerīkojies, pirms neesi pilnībā sagatavojies. Un tāpēc daudzu vientulīgu mēnešu laikā viņš bija nenogurstoši domājis par savu galveno mērķi: pazemot Saimonu Siržulauzēju.

Vēstures grāmatās, ko Netenjels bija lasījis, bija aprakstī­tas neskaitāmas burvju sāncenšu cīņas. Dažkārt bija uzvarē­juši varenākie, bet biežāk viņi tika sakauti paslepus, ar viltu.

Netenjelam nebija nolūka izaicināt savu ievērojamo pretinieku aci pret aci vismaz pagaidām ne, kamēr viņš pats nebūs iegu­vis spēku un varu. Viņš tiks Saimonam klāt citādi.

Mācību stundas viņam tagad nozīmēja garlaicīgu novēršanos no patiesajām mācībām. Bet Netenjels drīz vien iemācījās uzlikt paklausības masku, kam bija jāpārliecina Artūrs Krūmložņa, ka viņš dziļi nožēlo un ar kaunu atceras savu neseno nodarījumu. Šī maska nekad nesašķobījās, pat tad ne, kad meistars lika viņam darīt pašus neinteresantākos un garlaicīgākos darbus. Ja viņu rāja par kādu nenozīmīgu kļūdu, Netenjels neatļāva sejā parādīties ne mazākajai nepatikai; tikai palocīja galvu un steidzās kļūdu izlabot. Ārēji viņš bija nevainojams audzēknis, kurš visā pakļaujas savam meistaram un neizrāda nepacietību par to gliemeža gaitu, kādā virzījās viņa apmācība.