Samarkandas amulets

Ieslodzītais velnēns izrādījās pagalam nekaunīgs, tomēr pēc nelielas burvestības, kas nedaudz atgādināja elektrošoku, Netenjels varēja piespiest viņu parādīt, kas notiek tālu prom, kādā citā vietā. Velnēns spēja atstāstīt noklausītās sarunas un parādīt notikumus uz diska. Netenjels turēja šo raupjo, bet efek­tīvo disku paslēptu zem jumta dakstiņiem un ar tā palīdzību uzzināja daudz ko.

Pirmajā reizē jaunais burvis nosūtīja velnēnu izlūkot, kas notiek meistara darbistabā. Jau pēc dažām dienām zēns saprata, ka Krūmložņa gandrīz visu laiku pavada pie telefona, cenšoties būt lietas kursā par politiskajiem notikumiem. Meistars paranoiski baidījās, ka ienaidnieki Parlamentā tīko pēc viņa ieņe­mamā amata. Netenjelam tas šķita diezgan interesanti, bet detaļas nespēja viņu pārāk aizraut, tāpēc meistara izspiegošana drīz vien tika pārtraukta.

Nākamo viņš novēroja Lutiēnas jaunkundzi. Disku pārklāja zeltaina migla, tas noskaidrojās, un, sirdij sitoties straujāk, Netenjels atkal ieraudzīja viņu: smaidot, strādājot un… mācot zīmēšanu. Diskā parādījās mazs puisēns, acīmredzot viņas skol­nieks, kas nepacietīgi švīkāja skiču lapas un kāri tvēra katru skolotājas vārdu. Netenjela acīs sariesās greizsirdības un dusmu asaras. Aizlūzušā balsī viņš pavēlēja attēlam pazust, griezdams zobus par nejaukā velnēna nebēdnīgajiem smiekliem.

Beidzot Krūmložņas skolnieks pievērsās savam galvenajam mērķim. Kādā vakarā viņš pavēlēja velnēnam izsekot Saimonu Siržulauzēju, bet sev par nepatīkamu pārsteigumu atklāja, ka bronzas diskā parādās mazuļa seja.

-    Ko tu te dari? Netenjels iebrēcās. Tev tika dota pavēle izpildi to!

Mazulis sarauca degunu un ierunājās mulsinoši zemā balsī. Šis nav no vieglajiem, ne? viņš teica. Daudz aizsardzības mūru. Nez vai tikšu cauri. Var sanākt liela ķēpa, ja kas.

Netenjels pacēla roku un draudīgi to pavicināja. Vai tu saki, ka tas ir neiespējami?

Velnēns sašķobīja seju un izbāza no mutes mēles galu, it kā grasītos aplaizīt vecas brūces. Nē, ne jau neiespējami. Tikai sarežģīti.

-    Tad dari to!

Mazulis smagi nopūtās un pazuda. Pēc neilga laika diskā sāka parādīties mirgojošs attēls. Tas raustījās un šūpojās kā slikti noregulētā televizorā. Netenjels nolamājās. Viņš jau gatavojās izrunāt Sodīšanas vārdus, tomēr pēdējā brīdī saprata, ka tas laikam bija labākais, ko velnēns spēja parādīt. Jaunais burvis noliecās pār disku un koncentrēja skatienu uz redzamo ainu.

Pie galda sēdēja kāds vīrietis, ātri rakstot klēpjdatorā.

Netenjela acis samiedzās. Tas bija Saimons Siržulauzējs.

Velnēns bija iekārtojies pie griestiem, tāpēc Netenjels varēja labi pārredzēt visu istabu, lai gan attēls nedaudz miglojās, it kā to skatītu caur netīrām lēcām. Istaba bija ēnaina, vienīgā gaisma nāca no lampas uz Siržulauzēja galda. Istabas aizmu­gurē no griestiem līdz grīdai stiepās melni aizkari.

Burvis rakstīja un pāris reižu pakasīja degunu. Viņam mugurā bija žakete un ap kaklu vaļīga kaklasaite.

Pēkšņi diskā parādījās mazuļa seja. Es vairs ilgāk nespēju izturēt, viņš šņaukājās. Man kļūst garlaicīgi, turklāt, ja es tur vēl uzkavēšos, var sanākt nepatikšanas.

-    Tu paliksi tur tik ilgi, līdz es tevi atsaukšu, Netenjels uzšņāca. Viņš izrunāja vienu zilbi, un mazulis sāpēs savieba seju.

-    Labi jau, labi! Kā tu vari tā izturēties pret nevarīgu mazuli, tu, necilvēks! Mazuļa seja pazuda, un atkal parādījās iepriek­šējā aina. Siržulauzējs joprojām sēdēja pie galda un drukāja. Netenjels vēlējās, kaut varētu tuvāk ieskatīties papīros uz galda, bet burvjiem parasti bija uzstādīti īpaši sensori, lai sajustu jeb­kuras maģijas tuvošanos. Nebūtu gudri likt velnēnam pievirzī­ties tuvāk. Arī šis bija pietiekami labs skats, lai…

Netenjels salēcās.

Saimona Siržulauzēja istabā atradās vēl kāds. Viņš stāvēja aizkaru ēnā. Netenjels nebija redzējis, kā šī noslēpumainā per­sona ienāk, un tāpat arī burvis to laikam nenojauta, jo turpināja rakstīt, nemaz nepagriežoties pret ienācēju. Svešais bija garš un masīvas miesas būves, ietinies garā ādas apmetnī, kas krita līdz pat zābakiem. Gan apmetnis, gan zābaki izskatījās dubļaini un stipri nonēsāti. Lielāko daļu sejas sedza bieza, melna bārda; virs tās mirdzēja vērīgas acis. Kaut kas viņa skatienā lika Netenje­lam nodrebināties.

Acīmredzot ienācējs kaut ko pateica, jo Saimons Siržulauzējs pēkšņi salēcās un pagriezās pret svešinieku.

Attēls noraustījās, pagaisa un parādījās atkal. Netenjels lādē­jās un pieliecās tuvāk diskam. Izskatījās, ka darbība pavirzīju­sies uz priekšu par pāris sekundēm. Tagad abi atradās viens otram tuvāk svešais bija nostājies pie galda. Saimons Siržu­lauzējs kaut ko dedzīgi stāstīja. Viņš pastiepa roku, bet svešais tikai pamāja uz galda pusi. Burvis piekrītoši pamāja, atvēra vienu no atvilktnēm, izvilka no tās auduma maisu un izbēra tā saturu uz galda. Gaisā uzvirpuļoja naudas zīmes.

No diska atskanēja žēlabaina balss, kas runāja ļoti uzstā­jīgi: Es domāju, ka derētu tevi brīdināt, un tikai nesodi mani atkal, bet mums tuvojas kaut kāds novērotājs. Divas istabas tālāk. Mums jāpazūd, priekšniek, turklāt ātri.