Samarkandas amulets

Uzmanīgāks lasītājs noteikti ir pamanījis, ka mana attieksme pret zēnu kļuvusi daudz pozitīvāka. Tā arī bija. Kāpēc? Tāpēc, ka tagad es zināju viņa īsto vārdu. [29] [1] Apbruņots ar šīm zināšanām, es spēšu atsist visbriesmīgākos šī izni­reļa uzbrukumus. Tas, ka tu zini burvja vārdu, nedaudz izmaina spēku samēru, kalpo par aizsargvairogu džinam. Tas ir kā sens talismans klau, tu patiešām to lasi? Labāk lasi tālāk un uzzini pats, kā tas darbojas!

Bet te nu viņš nāca. Iesteidzies pa istabas durvīm, uzvilka mēteli, ielēca pentaklā un skaļā balsī mani izsauca. Nevajadzēja jau tā kliegt; es turpat vien biju.

Pēc brīža pretējā pentaklā parādījos kā mazs ēģiptiešu zēns savā Londonas ietērpā un plati pasmaidīju.

-    Netenjels, ko? Ļoti eleganti. Neteiktu, ka tev piestāv. Biju domājis, ka tevi sauc kaut kā vienkāršāk Bērts vai Čaks.

Mana saimnieka seja bija nobālējusi bailēs un dusmās; viņa acīs varēju saskatīt paniku. Puika ar pūlēm savaldījās un savilka nicīgu sejas izteiksmi.

-    Tas nav mans īstais vārds. Pat mans meistars to nezina.

-    Jā, kā tad. Kuru tu gribi piemuļķot?

-    Vari domāt, ko gribi. Es tev pavēlu…

Nespēju noticēt savām ausīm šis knauķis gribēja sūtīt mani vēl vienā uzdevumā! Es smējos viņam sejā, sabāzis rokas kaba­tās, un nekaunīgi viņu pārtraucu:

-    Ej tu galīgi…

-    Es tev pavēlu…

-    Jā, kā tad, ūdensgalva!

Zeņķis bija tik nikns, ka viņam pa nāsīm gandrīz sāka mutu­ļot dūmi. [30] [1] Jauniem vai veciem, maziem vai resniem visiem burvjiem vājākā vieta ir lepnums. Viņi nespēj paciest, ka par viņiem smejas. Tas viņiem tik ļoti riebjas, ka pat gudrākie zaudē paškontroli un pieļauj muļķīgas kļūdas. Viņš piesita kāju pret zemi, gluži kā mazulis rotaļu laukumā. Tad kā jau es biju domājis šis aizmirsa par sevi un metās parastajā uzbrukumā. Tā bija Ciešā saite [31] [1] Ciešā saite apkopo vairākas spēka saites, kas tevi aptver tik cieši kā ietītu mūmiju. Burvis atkārto šos vārdus atkal un atkal, līdz cieši sasietais džins, ietīts spēka saitēs, lūdz žēlastību.sīkajam tā patika vislabāk.

Viņš pateica buramvārdus, un es jutu, kā ap mani sienas saites.

-   Netenjels, ļoti klusi izrunāju viņa vārdu un tad pretburvestību.

Spēka saites nekavējoties atlaidās. Tās izlidoja no pentakla, sa­viļņodamas gaisu kā ūdenī iemests akmens. Puišelis redzēja, ka tās virzās uz viņa pusi. Viņš pārbīli iekliedzās, bet pēc īsa panikas brīža atminējās pateikt Atsaukšanas vārdus. Saites pazuda.

Notraucu neredzamu pūciņu no savas piedurknes un piemie­dzu šim ar aci. Ak vai, es teicu. Gandrīz paliki bez galvas!

Ja zēns būtu mirkli nogaidījis, viņš būtu sapratis, kas par lietu. Bet viņš bija pārāk nikns. Mans pretinieks acīmredzot domāja, ka pieļāvis kādu kļūdu, kaut ko izrunājis nepareizi vai nelaikā. Dziļi ieelpojis, viņš pārdomāja visus savus nelietīgos trikus. Tad, sasitis plaukstas, ierunājās atkal.

Nebiju gaidījis neko tik iespaidīgu kā Stimulējošais kompass. No visiem pieciem mana pentakla stūriem sīcot un dzirksteļo­jot augšup izšāvās elektrības strāvas. Tās izskatījās kā zibens bultas; pēc mirkļa katra bulta jau bija pārvērtusies horizontālā starā, kas triecās pret mani kā šķēps. Manu ķermeni sagrāba elektrības viļņi; es kliedzu un spārdījos, kad burvestības spēks mani pacēla no grīdas.

Zobiem klabot, es izrunāju: Netenjels, un pretburvestību. Tā iedarbojās nekavējoties. Burvestība vairs mani neskāra, un es nogāzos uz grīdas. Visos virzienos aiztraucās mazas elektrī­bas bultiņas. Puišelis pieliecās tieši laikā elektrības šautra, kas būtu viņu nogalinājusi, caururba tikai plīvojošo mēteli, kad viņš metās zemē. Dažas strāvas bultas ietriecās gultā un galdā, viena sašķaidīja puķu vāzi, skaisti pāršķeļot to divās daļās. Pārējās pazuda sienās, atstājot tajās mazas deguma zīmes. Cik skaisti…

Mētelis bija apsedzis zēna seju. Viņš lēnām pacēla galvu un palūrēja uz mani no mēteļa apakšas. Draudzīgi parādīju viņam augšup pavērstus īkšķus.

Tā turpināt, es smaidot teicu. Kādā dienā, ja centīgi strādāsi un nepieļausi šīs muļķīgās kļūdas, tu varētu kļūt par īstu, pieaugušu burvi.

Knauķis neko neteica, tikai saviebās sāpēs un pieslējās kājās. Tīrās veiksmes pēc viņš bija nokritis uz grīdas pentakla iek­špusē, tāpēc joprojām atradās drošībā. Es neiebildu. Mani inte­resēja, kāda būs viņa nākamā kļūda.

Bet pašlaik viņš saspringti domāja: stāvēja klusu un neko neteica.

-    Labāk ķeries man klāt, es aizrādīju. Vecais Krūmložņa noteikti dzirdēja troksni un nāks skatīties, kas te notiek.

-    Nenāks vis. Mēs esam pārāk augstu.

-    Tikai divus stāvus augstāk.

-    Turklāt viņš ar vienu ausi ir kurls un nekad neko nedzird.

-   Viņa kundze…

-   Paklusē! Es domāju. Tu kaut ko izdarīji… abas reizes… kas tas bija?

Viņš uzsita knipi. Mans vārds! Nu, protams! Tu to izman­toji, lai izvairītos no manām burvestībām, sasodīts!

Es centīgi pētīju savus nagus un uzraucu uzacis. Varbūt jā, varbūt nē. Es to zinu, bet tu tikai mini.

Puika atkal piesita ar kāju. Izbeidz! Nerunā ar mani tā!

-    Kā tad?

-    Kā nupat! Tu runā kā bērns!

-    Tāds tādu pazīst, draudziņ…