Samarkandas amulets

Netenjels iekoda lūpā. Paliec, kur esi, līdz pēdējam brīdim! Es gribu redzēt, par ko viņš maksā. Un iegaumē sarunu!

-    Tās ir tavas bēres, priekšniek!

Svešais ar cimdotu roku lēnām lika somā naudu. Netenjels dusmās vārījās kuru katru brīdi velnēns pazudīs no istabas, un viņš nebūs ticis ne par matu gudrāks.

Par laimi, Saimons Siržulauzējs bija tikpat nepacietīgs. Viņš atkal pastiepa roku, šoreiz daudz uzstājīgāk. Svešais pamāja. Viņš no apmetņa apakšas izvilka mazu paciņu. Burvis to paķēra un atplēsa iesaiņojumu.

Atkal atskanēja velnēna balss: Tas jau ir pie durvīm! Es pazūdu!

Netenjels vēl tikai paspēja saskatīt, ka viņa ienaidnieks no paciņas izvelk kaut ko, kas mirdzēja sveču gaismā, un tad disks atkal bija tumšs un tukšs.

Viņš pavēlēja velnēnam parādīties.

-   Vai tad vēl nav gana? Es gribētu nedaudz nosnausties! Fū, šoreiz tas bija par mata tiesu! Mēs gandrīz iekritām.

-    Ko viņi teica?

-   Jā, ko gan viņi teica? Nejauši dzirdēju vienu otru aprautu vārdu, nejau tā, ka es neko nebūtu dzirdējis, bet ilgstošais ieslo­dzījums pavājinājis manu dzirdi…

-    Vienkārši pastāsti!

-    Lielais vīrs neko daudz neteica. Vai tu neredzēji tās sar­kanās svītras uz viņa apmetņa? Ļoooti aizdomīgi. Tas noteikti nebija kečups… Turklāt svaigas, to es varēju saost. Ko tad viņš īsti teica? "Es to dabūju." Un vēl: "Vispirms samaksu." Tas vīrs nebija no daiļrunīgajiem.

-    Vai tas bija dēmons?

-   Ar šo rupjo apzīmējumu tu droši vien biji domājis būtni no Citas pasaules? Nē. Tas bija cilvēks.

-    Un ko teica burvis?

-   Viņš bija runīgāks. Patiesību sakot, pārāk pļāpīgs. "Kā tu to dabūji?" viņš iesāka. Un tad: "Un kā tu… Nē, to es negribu zināt! Vienkārši pasniedz to man." Viņš bija aizelsies un ļoti uztraucies. Un tad viņš izvilka naudu no atvilktnes.

-   Kas tas bija par priekšmetu? Vai neviens no viņiem neko neminēja?

-    Kaut kā nespēju atminēties nē, pagaidi! Pagaidi! Tev nav jākļūst nejaukam es taču izpildu visu, ko tu man liec darīt, vai ne? Kad lielais vīrs pasniedza burvim sainīti, viņš kaut ko teica…

-Ko?

-    Pavisam klusi, bija grūti sadzirdēt…

-    Ko viņš teica ?

-Viņš teica: "Samarkandas amulets ir tavs, Siržulauzēj."

Netenjelam bija vajadzīgi vēl seši mēneši, lai sagatavotos. Viņš apguva arvien jaunus amata noslēpumus, iemācījās jaunas un spēcīgākas komandas un katru rītu pirms nodarbībām devās pel­dēt, lai norūdītos. Zēns kļuva spēcīgāks gan miesā, gan garā.

Krūmložņas audzēknim nekad vairs neradās iespēja izspiegot savu ienaidnieku. Vai nu toreiz viņu klātbūtne bija pamanīta, vai ne, velnēns vairs nespēja iekļūt Siržulauzēja mājā.

Bet tas nebija svarīgi. Netenjels bija ieguvis karoto informā­ciju.

Viņš sēdēja vasarīgajā dārzā un atkal, un atkal uzlaboja un pārveidoja savu atriebības plānu. Tas viņu iepriecināja, jo bija vienkāršs, tomēr prasīja lielu spēku, un neviens visā pasaulē nenojauta, ka viņam tāds varētu piemist. Meistars tikai tagad pasūtīja savam skolniekam lēcas; viņš bija ieminējies, ka ziemā Netenjels varētu pamēģināt pāris vienkāršākās dēmonu izsauk­šanas. Meistaram un skolotājiem, pat Martas kundzei visiem likās, ka zēns nav apveltīts ar pārāk lielu talantu. Un tā tas paliks, līdz izdosies nozagt Siržulauzējam amuletu.

Zādzība būs tikai sākums, paša spēku pārbaude. Un pēc tam, ja viss veiksies gludi, viņš izliks savas lamatas.

Atlika tikai izvēlēties kalpu, kas spētu izpildīt jaunā burvja pavēles. Kāds pietiekami spēcīgs un varens, lai varētu īstenot šo ieceri, bet ne pārāk iespaidīgs, lai tas nespētu izrēķināties ar pašu Netenjelu. Viņš vēl neprata tikt galā ar pašiem varenāka­jiem gariem.

Zēns pārlasīja visas skolotāja grāmatas par dēmonoloģiju. Viņš izlasīja visu, kas bija ierakstīts hronikās, un par Zālamana un Ptolemaja pakļautajiem mazākajiem dēmoniem.

Beidzot viņš izvēlējās:

Bartimajs.

Bartimajs

14

E.S zināju: tiklīdz nokļūsim bēniņos, zēns mani tūlīt pat izsauks, tāpēc pienācīgi sagatavojos. Pirmkārt, man bija jāizlemj, kādu formu pieņemt. Gribēju parādīt kaut ko tādu, kas viņu patiešām satriektu liktu zaudēt paškontroli. Un, lai cik dīvaini nebūtu, tas izslēdza vairumu briesmīgāko formu un patiesībā nozīmēja parādīšanos cilvēka veidolā. Ja tevi apsaukā mirdzoša kristāla lode vai par tevi smejas spārnota čūska tas nav ne uz pusi tik kaitinoši kā tad, ja to dara cilvēkam līdzīgs tēls. Neprasiet man, kāpēc. Tā vienkārši darbojas cilvēka prāts.

Beidzot izlēmu, ka vislabākais būtu parādīties kā viņa vecuma zēnam kādam, kas liktu šim puikam izjust sāncensības jūtas. Nekādu problēmu. Ptolemajam bija četrpadsmit, kad es viņu iepazinu. Ptolemajs derēs.

Tad man vēl atlika pārdomāt visas pretburvestības, lai pēc iespējas ātrāk atgrieztos mājās.