Samarkandas amulets

Tas bija jautri. Es viņu patiešām kaitināju. Zaudējis vārdu, viņš bija pazaudējis arī paškontroli. Izskatījās, ka mans preti­nieks gatavojas vēl vienam uzbrukumam viņš jau bija ieņēmis atbilstošo stāju. Es pieņēmu līdzīgu, tikai no aizsardzības pozī­cijām, gluži kā sumo cīkstonis. Ptolemajs bija tieši tikpat garš kā šis zēns, ar tumšiem matiem un arī citādi ļoti līdzīgs, [32] [1] Tikai daudz izskatīgāks, saprotams. tā ka mēs abi izskatījāmies ļoti skaisti un simetriski.

-    Gan es atradīšu iespēju, kā tikt tev klāt, viņš murmi­nāja. Pagaidi tikai!

-    Vai, kā es nobijos! mēdījos. Skaties: bailēs trīcu!

Puika saspringti domāja. Zem viņa acīm bija pelēkas ēnas. Ik

reizi, veicot kādu burvestību, viņš sevi arvien vairāk nogurdi­nāja, un tas man bija pa prātam. Zināju dažus burvjus, kas vien­kārši bija nokrituši zemē beigti no pārpūles. Nabadziņi, viņiem nu gan bija stresa pilna dzīve!

Netenjels domāja ļoti ilgi. Uzkrītoši nožāvājos un uzbūru sev uz rokas pulksteni, lai varētu tajā ik pēc brīža ielūkoties.

-   Varbūt pavaicā savam priekšniekam? es ieteicu. Viņš tev palīdzēs.

-    Mans meistars? Tu laikam joko!

-    Nē, nejau tas vecais muļķis. Es domāju to, kurš tevi uzkū­dījis pret Siržulauzēju.

Sīkais sarauca pieri. Tāda nav. Man nav neviena priekšnieka.

Tagad bija mana kārta raukt pieri.

-    Es darbojos viens pats.

Es nosvilpos. Tu gribi teikt, ka patiešām izsauci mani viens pats? Nav slikti… bērnam. Mēģināju izklausīties piedienīgi pieglaimīgs. Tad došu tev padomu. Labākais, ko tu vari darīt, ir palaist mani brīvībā. Tev vajadzīga atpūta. Vai pēdējā laikā esi paskatījies spogulī? Es domāju, parastajā, nevis tajā, ar vel­nēnu iekšā. Tev jau sāk parādīties krunkas! Tavā vecumā tas nav pieļaujams. Tā tu drīz vien iedzīvosies sirmos matos. Un kas tad būs, kad tu satiksi savu pirmo sukubu [33] [1] Sukubs: pavedinošs džins sievietes izskatā. Ārkārtīgi populārs vīriešu kārtas burvju aprindās.

? Tavs izskats viņu atbaidīs!

Es zinu, ka runāju pārāk daudz, bet nespēju apstāties, jo patiesībā biju noraizējies. Krūmložņas audzēknis lūkojās uz mani ar pētošu skatienu, kas man nepavisam nepatika.

-    Turklāt, es turpināju, kad būšu prom, neviens vairs nezinās, ka tev ir amulets. Tu varēsi to izmantot pilnīgā sle­penībā. Tas ir ļoti vērtīgs visi to tik ļoti iekāro. Negribēju tev stāstīt, bet pirms tam viena meitene gribēja man to atņemt, kamēr es klīdu pa pilsētu.

Zēns sarauca uzacis. Kāda meitene?

-    Sameklēsi pats. Es nepieminēju, ka tieši šis skuķis bija mani atradis un izsekojis.

Netenjels nodrebinājās. Mani interesē tikai Saimons Siržu­lauzējs, viņš teica, vairāk pats sev nekā man. Nejau amulets. Viņš mani reiz pazemoja, un tagad es viņu par to iznīcināšu.

-    Nav labi turēt naidu savā sirdī, es sludināju.

-    Kāpēc?

-Nu…

-    Es tev pastāstīšu kādu noslēpumu, dēmon, viņš teica. Ar savas maģijas palīdzību [34] [1] Parastās burvju muļķības. Tas bija nabaga velnēns bronzas diskā, kas izdarīja visu darbu es redzēju, kā Saimons Siržulau­zējs ieguva Samarkandas amuletu. Pirms vairākiem mēnešiem kāds svešinieks melnīgsnējs, bārdains un tinies apmetnī naktī ieradās pie viņa un atnesa amuletu. Viņš saņēma naudu. Tā bija slepena tikšanās.

Es nošņācos. Kas gan tur tik pārsteidzošs? Visi burvji tir­gojas. Tev nu to vajadzēja zināt. Šāda slepenība ir pilnīgi lieka, bet iespaidīga.

-    Tā nebija vienkārši tirdzniecība. Tur bija kaut kas neliku­mīgs… Svešinieka apmetnis bija notraipīts ar svaigām asinīm.

-    Tas mani tik un tā nepārsteidz. Slepkavības ir daļa no burvja likteņa. Paskaties pats uz sevi tu jau esi apsēsts ar atriebības alkām, un tu esi tikai sešus gadus vecs…

-    Divpadsmit gadus vecs.

-     Nekādas starpības. Nē, slepkavība burvju aprindās nav nekas neparasts. Tas puisis ar asins svītrām uz apmetņa droši vien nodarbojas ar biznesu. Viņš noteikti ir atrodams Dzeltena­jās lapās, ja tev iznāks laiks tās pašķirstīt.

-    Es gribu uzzināt, kas viņš tāds bija.

-    Hmm. Ar melnu bārdu un apmetni? Tas sašaurina aizdo­mās turamo loku līdz piecdesmit pieciem procentiem Londonas burvju, neizslēdzot arī sieviešu kārtas burves.

-    Izbeidz šo pļāpāšanu! Likās, ka sīkais ir pamatīgi noskai­ties.

-    Kas tad nu? Man šķita, ka mēs labi saprotamies…

-    Es zinu, ka amulets ir nozagts. Lai to iegūtu, kāds tika nogalināts. Un, kad es uzzināšu, kurš tas bija, es atmaskošu Siržulauzēju un iznīcināšu viņu. Es nolikšu amuletu kādā vietā, aizvilināšu Siržulauzēju uz turieni un tajā pašā laikā paziņošu policijai. Viņš tiks pieķerts nozieguma vietā. Bet vispirms es gribu uzzināt visu par viņu un viņa plāniem. Man jāzina viņa noslēpumi, darījumi, jāzina, kas ir viņa draugi, itin viss par viņu! Man jāzina, kam pirms tam piederēja amulets un kādas burvestības ar to var veikt. Un jānoskaidro, kāpēc Siržulauzējs to nozaga. Tāpēc es tev pavēlu, Bartimaj…

-    Pagaidi mirklīti. Vai tu kaut ko neesi aizmirsis?

-    Ko tad?

-    Es zinu tavu vārdu, Netij. Tas nozīmē, ka man pār tevi ir vara. Šī vairs nav tikai vienpusēja saruna, vai ne?

Zēns klusēja.