Samarkandas amulets

Uzrunātā veltīja viņam neizpratnes pilnu skatienu. Tagad tu to nedrīksti darīt, mīļais. Ne jau pirms Vārda došanas. Meis­tars pēc stundas vēlas tevi redzēt bibliotēkā. Un neaizmirsti paņemt Vārdu almanahu. Lai gan, ja tā padomā, tu patiešām izskaties sanīcis. Iespējams, svaigs gaiss nāktu tev par labu… Gan jau viņš nepamanīs, ja tu izlavīsies ārā uz piecām minū­tēm.

-   Viss kārtībā, Martas kundze. Es palikšu iekšā. Piecas minūtes? Lai nokļūtu līdz Temzai un atpakaļ, bija vajadzīgas divas stundas, iespējams, pat vairāk. Viņam būs jāatbrīvojas no tabakdozes vēlāk un jācer, ka Bartimajs līdz tam neko neuz­sāks.

Marta ielēja tasi tējas un pastūma to Netenjelam priekšā.

-     Tā vismaz gādās par kādu sārtumu tavos vaigos, Netenjel. Kad mēs nākamreiz tiksimies, tevi jau sauks citādi. Šī noteikti ir pēdējā reize, kad es tevi saucu vecajā vārdā. No šodienas man tas būs jāaizmirst.

Kāpēc tu nevarēji to aizmirst jau šorīt, Netenjels domāja. Maza, maza daļiņa no viņa vēlējās vainot Martas kundzi par visu notikušo, bet zēns zināja, ka tas būtu netaisnīgi. Drošs, noslēpumains un stiprs. Tagad viņš vairs tāds nebija. Netenjels iedzēra malku tējas un apdedzināja mēli.

-    Nāc iekšā, zēn, nāc iekšā. Meistars sēdēja augstā krēslā pie bibliotēkas galda, izskatīdamies ļoti ietekmīgs. Viņš nopētīja Netenjelu, kas ienāca istabā, un norādīja uz krēslu sev blakus.

-    Apsēdies. Tu izskaties nopietnāks nekā parasti. Tu pat esi uz­vilcis jaku, ko? Priecājos, ka tu saproti, cik šis brīdis ir svarīgs.

-    Jā, ser.

-    Labi. Kur ir almanahs? Paskatīsimies… Grāmata bija iesieta zaļos ādas vākos, un tajā bija ielikta vēršādas grāmat­zīme. Grāmatu vakar bija atnesis Jaroslavs, un līdz šim to vēl neviens nebija atvēris. Krūmložņas kungs atšķīra pirmo lapu un izlasīja virsrakstu. Loive's Vārdu almanahs, trīssimt deviņdes­mit piektais izdevums… Kā gan skrien laiks! Es izvēlējos savu vārdu no trīssimt piecdesmitā, vai spēj tam noticēt? Atceros to tik skaidri, it kā tas būtu noticis vakar.

-   Jā, ser. Netenjels apspieda žāvas. Šīsdienas piepūle lika sevi manīt, bet šis uzdevums prasīja atkal jaunu koncentrēša­nos. Viņš vēroja, kā meistars šķirsta lapas, nepārtraukti runā­dams.

-   Almanahā ir uzskaitīti visi vārdi, kādi bijuši burvjiem, no Prāgas Zelta laikmeta līdz mūsdienām. Tos var izmantot vairāk nekā vienreiz. Turklāt katrs vārds tiek reģistrēts, lai parādītu, kas to pašlaik lieto. Ja tāda pieraksta nav, šo vārdu var izvēlē­ties kāds cits. Turklāt tu vari izgudrot arī pavisam jaunu vārdu. Paskaties: "Krūmložņa, Artūrs; Londona"… Es esmu otrais, kam ir šāds vārds. Pirmais bija ietekmīgs jakobīnis, tuvs karaļa Džeimsa I sabiedrotais. Esmu tev devis vielu pārdomām, un tu noteikti vēlēsies sekot kāda tikpat diža burvja pēdās.

-    Jā, ser.

-    Es domāju par Teofilu Trokmortonu viņš bija ievērojams alķīmiķis. Un… jā, es redzu, ka šis vārdu savienojums ir brīvs. Nē? Tev nepatīk? Un kā ar Baltazaru Džonsu? Neesi drošs? Iespējams, ka viņš nebūtu īstais, kam sekot. Jā, puis? Vai tev ir ierosinājumi?

-   Vai Viljama Gledstona vārds ir pieejams? Es viņu apbrī­noju…

-    Gledstons! meistars iepleta acis. Kāda pārdroša doma! Daži vārdi ir pārāk diži un visiem palikuši pārāk labā atmiņā, lai tos izmantotu vēlreiz. Neviens to neiedrošinātos! Tā būtu aug­stākā nekaunība, ja kāds iedomātos pieņemt viņa vārdu. Viņš sarauca uzacis. Ja tu nespēj izdomāt saprātīgu priekšlikumu, es izvēlēšos tavā vietā.

-    Piedodiet. Es tā negribēju.

-    Godkāre ir laba lieta, manu zēn, bet tev tā jāapslāpē. Ja tava godkāre būs pārāk acīmredzama, tu sadegsi, pirms būsi sasniedzis divdesmit gadu vecumu. Burvis nedrīkst pievērst sev apkārtējo uzmanību parak agri; visada ziņa ne agrak, pirms izsaucis savu pirmo moleru. Labi, sāksim vēlreiz no sākuma…

Bija vajadzīga stunda un divdesmit piecas minūtes, lai izvē­lētos vārdu, un Netenjelam tas bija šausmu pilns laika sprīdis. Likās, ka meistaram īpaši patīk dīvaini burvji ar dīvainiem vār­diem, un audzēknis ar grūtībām izvairījās no Ficgibona, Treakla, Hūmsa un Gallimorfija vārdiem. Netenjela izvēlētie vārdi savu­kārt Krūmložņas kungam likās vai nu pārāk godkārīgi, vai āriš­ķīgi. Beidzot viņi tomēr pieņēma lēmumu. Krūmložņas kungs izvilka veidlapu, ierakstīja tur zēna jauno vārdu un uzlika uz lapas zīmogu. Arī jaunā vārda īpašniekam vajadzēja parakstīties lapas apakšā. Viņa paraksts izdevās asām šķautnēm un ne īpaši kārtīgs, bet šī bija pirmā reize, kad viņš šādi parakstījās. Zēns vēlreiz klusi nolasīja:

Džons Mandrāks.

Viņš bija trešais burvis ar šādu vārdu. Neviens no viņa priekštečiem nebija izcēlies ar sasniegumiem, bet tas Neten­jelam nerūpēja. Jebkas bija labāks par Treaklu. Šim vārdam nebija ne vainas.

Meistars salocīja veidlapu, ielika to brūnā aploksnē un atgā­zās savā krēslā.