Samarkandas amulets

-    Nu tad tā, Džon, viņš teica. Tas nu ir padarīts. Es to tūlīt pat nosūtīšu uz ministriju, un tad tu oficiāli eksistēsi. Bet tas vēl neko nenozīmē. Tu joprojām zini ļoti maz, un to tu apjautīsi, kad rīt pirmoreiz mēģināsi izsaukt smilšu krupja velnēnu. Bet pirmā tavas apmācības daļa beigusies pateicoties man.

-    Jā, ser. Paldies, ser.

-    Debesis zina, šie ir bijuši gari un grūti seši gadi. Bieži vien šaubījos, vai tu tiksi tik tālu. Pēc tās izrādes, ko tu mums sarī­koji pagājušajā gadā, lielākā daļa meistaru būtu tevi izsvieduši uz ielas. Bet lai nu paliek. No šodienas tu drīksti valkāt lēcas.

-     Paldies, ser. Netenjels nespēja nesamirkšķināt acis. Viņš jau ilgāku laiku valkāja lēcas.

Krūmložņas kunga balss ieguva pašapmierinātu toni. Ja viss ritēs, kā nākas, pēc pāris gadiem mēs tevi iekārtosim labā darbā: iespējams, par sekretāru kādā no mazāk svarīga­jām ministrijām. Tas nebūs nekas dižs, bet tavām viduvējām spējām atbilstošs. Ne jau katrs burvis spēj kļūt par nozīmīgu ministru kā es -, bet tas nedrīkst tevi aizkavēt darīt to, kas ir tavos spēkos. Pa šo laiku tu kā mans māceklis drīkstēsi man palīdzēt izpildīt mazāk svarīgus uzdevumus, tādējādi atmaksā­jot par visām tām pūlēm, ko esmu ieguldījis tavā audzināšanā un skološanā.

-    Tas man būs liels gods, ser.

Meistars ļāva viņam iet, un Netenjels, pagriezis viņam muguru, ļāva no sejas pazust neīstajam smaidam. Tad Krūm­ložņas kungs piepeši kaut ko atcerējās.

-    Vēl kas, viņš teica. Tava Vārda došana patiešām notika īstajā laikā. Pēc trim dienām es došos uz Parlamentu, lai noklausītos, kā premjerministrs saka runu visiem nozīmīgāka­jiem valdības locekļiem. Tas ir ļoti ievērojams notikums, un tā laikā premjerministrs stāstīs par saviem plāniem iekšpolitikā un ārpolitikā. Kopā ar ielūgtajiem var ierasties arī viņu dzīves­biedres un mācekļi, kuri jau saņēmuši vārdu. Ja tu līdz tam lai­kam nesagādāsi man nepatīkamus pārsteigumus, es tevi ņemšu līdzi. Tev tā būs nenovērtējama iespēja redzēt kopā visus valsts ievērojamākos burvjus!

-   Jā, ser. Liels paldies! pirmo reizi sarunā ar meistaru Netenjels atbildēja ar patiesu sajūsmu. Parlaments! Premjer­ministrs! Viņš izgāja no bibliotēkas, uzskrēja pa kāpnēm uz savu istabu, pa kuras logu blāvajā novembra pēcpusdienā Par­lamenta ēku varēja tikko saskatīt. Netenjelam tā šķita kā lies­mojoša bāka.

Mazliet vēlāk viņš atcerējās par tabakdozi kabatā.

Līdz vakariņām bija divas stundas laika. Martas kundze rosī­jās virtuvē, Krūmložņas kungs savā darbistabā runāja pa tele­fonu. Netenjels klusiņām izlavījās no mājas pa parādes durvīm, pirms tam paņēmis piecas mārciņas no burkas, kur Krūmložņas sieva glabāja naudu, ar ko maksāt pārtikas tirgotājiem. Neten­jels izgāja uz lielā ceļa un iekāpa autobusā, kas brauca uz dien­vidiem.

Burvji parasti nebrauc ar sabiedrisko transportu. Zēns apsē­dās aizmugurējā sēdeklī, pēc iespējas tālāk no citiem pasažie­riem, un ar acs kaktiņu vēroja viņus iekāpjam un izkāpjam. Vīrieši un sievietes, jauni un veci; jaunieši spilgtās drēbēs un meitenes ar mirdzošām ķēdītēm ap kaklu. Viņi grūstījās un skaļi smējās vai arī sēdēja klusi, lasot avīzes, grāmatas vai spilgtus žurnālus. Jā, bija acīmredzams, ka šiem cilvēkiem nepiemita nekāds spēks. Netenjelam, kura pieredze saskarsmē ar vienkār­šajiem cilvēkiem nebija pārāk liela, viņi izskatījās it kā divdimensionāli. Viņu sarunas šķita tukša pļāpāšana, grāmatas, ko viņi lasīja, banālas. Netenjelam likās, ka vienkāršie cilvēki ir pagalam vulgāri, un vairāk neko viņš tajos nesaskatīja.

Pēc pusstundas autobuss piestāja pie Blekfraiersas tilta, kas stiepās pāri Temzai.

Krūmložņas audzēknis izkāpa un devās uz pašu tilta vidu, kur pārliecās pāri kaltajām metāla margām. Ūdenslīmenis bija augsts; straujie, pelēkmelnie ūdeņi traucās zem tilta, nemierīgi viļņojoties. Abās pusēs upei rindojās biroji ar akliem, neizteik­smīgiem logiem. Iegaismojās laternas un automašīnu lukturi. Netenjels zināja, ka Parlamenta ēka atrodas aiz nākamā upes līkuma. Viņš vēl nekad nebija stāvējis tai tik tuvu. Šī doma lika sirdij pukstēt straujāk.

Bet gan jau viņam vēl būs laiks šurp atnākt. Vispirms bija jāizdara svarīgākais. No vienas mēteļa kabatas jaunais burvis izvilka plastmasas maisiņu un pagalmā atrastu ķieģeli, no otras izņēma tabakdozi. Ķieģelis un tabakdozē tika ielikti maisiņā, kura gals tika nostiprināts ar dubultmezglu.

Bartimaja pavēlnieks uzmeta ašu skatienu abām tilta pusēm. Citi kājāmgājēji steigšus gāja viņam garām, galvas noliekuši un plecus uzrāvuši. Neviens nepievērsa zēnam ne mazāko uzmanību. Netenjels pārmeta maisiņu pāri margām un vēroja, kā tas krīt.

Lejup… lejup… Beidzot tas bija pārvērties par baltu plan­kumu; ari šļakstu tik tikko varēja saredzēt. Tas nogrima kā akmens.

Netenjels pacēla mēteļa apkakli, sargājot kaklu no upes vēja. Tagad viņš bija drošībā. Vismaz tādā mērā, kādā tas patlaban bija iespējams. Viņš bija izdarījis to, ko apsolīja. Ja Bartimajs uzdrošināsies viņu nodot…