Samarkandas amulets

Vismaz to viņš centās sev iestāstīt. Tomēr zēnam trīcēja rokas, sirds sitās kā negudra un visi argumenti, ko viņš tikko bija izdomājis, nepavisam nepārliecināja. Netenjels niknojās uz sevi, dziļi ieelpoja un saspieda plaukstas cieši kopā, lai tās netrīcētu. Protams, bija pamats just bailes. Viņš par sekundes simtdaļu bija izvairījies no Stimulējošā kompasa burvestības. Šī bija pirmā reize, kad jaunais burvis bija atradies tik tuvu nāvei. Šādi pārdzīvojumi nepaliek bez sekām. Netenjels sev iegalvoja, ka tūlīt saņemsies: varētu piestrādāt pie burvestības, aizbraukt ar autobusu uz Temzu…

Džins zināja viņa vārdu.

īsto vārdu.

Bartimajs no Urukas, Šakrs al Džins no Al-Arišas… Netenjels bija ļāvis viņam uzzināt savu īsto vārdu. Martas kundze to bija izrunājusi, džins to bija dzirdējis, un kopš tā brīža burvju pamat­likums bija pārkāpts. Un tagad Netenjelam vajadzēja iesaistīties dažādos kompromisos iespējams, uz visu atlikušo dzīvi.

Viņš atcerējās piemērus no mācību grāmatām. Verners no Prāgas: viņa īsto vārdu bija uzzinājis mazs velnēns, kas viņam kalpoja. Velnēns bija to pastāstījis foliotam, tas bija izpaudis vārdu džinam, kurš savukārt bija to izstāstījis ifrītam. Un pēc trim gadiem, kad Verners šķērsoja Vāclava laukumu, lai dotos nopirkt kūpinātu desu, viņu bija sagrābis virpuļviesulis. Vairā­kas stundas pēc tam pilsētniekus bija apdullinājuši Vernera klie­dzieni, un pēc tam pār pilsētas vējrādītājiem un skursteņiem bija nobirušas burvja saplosītā ķermeņa daļas. Un šis nebūt nebija visbriesmīgākais liktenis, kas sagaidīja burvi, kura īstais vārds nebija paturēts noslēpumā. Atlika tikai padomāt par Paulo no Turīnas, Septimusu Manningu vai Johanu Faustu…

No Krūmložņas skolnieka lūpām izlauzās elsas, un šī skaņa viņu pašu tā satrieca, ka izrāva no izmisuma un pašnožēlas. Pietiek! Viņš vēl nebija miris, un dēmons joprojām atradās viņa pakļautībā. Vai vismaz atradīsies, tiklīdz viņš būs pienācīgi izmantojis tabakdozi. Vajadzēja tikai saņemties…

Netenjels uztrausās kājās ķermeni bija novājinājis nogu­rums. Pielicis visus spēkus, viņš noslēpa bailes pašā dziļākajā prāta nostūrī un sāka gatavoties uzdevumam. Zēns pārzīmēja pentaklu un nomainīja vīraku. No jauna iededza sveces. Aizla­vījās uz meistara darbistabu un divreiz pārbaudīja buramvārdus. Tad iebēra tabakdozē vēl vairāk rozmarīna, ielika to apļa centrā un sāka Beztermiņa ieslodzījuma burvestību. Pēc piecām minūtēm viņa mute bija sausa un balss čerkstēja, bet virs tabakdozes bija sākusi veidoties tēraudpelēka aura. Tā uzmirdzēja un pazuda. Netenjels nosauca Bartimaja vārdu, datumu, no kura Ieslodzījuma burvestībai jāstājas spēkā, un beidza burvestību. Tabakdozē izskatījās gluži kā pirms tam. Krūmložņas audzēk­nis ielika to jakas kabatā, nopūta sveces un uzritināja paklāju pāri pentaklam. Tad viņš bezspēkā iekrita gultā.

Kad Martas kundze pēc stundas pasniedza vīram vakariņas, viņa izteica savas bažas par audzēkni.

-    Esmu noraizējusies, viņa sacīja. Zēns nemaz nav ēdis sviestmaizes. Viņš ir sabrucis uz galda blakus šķīvim, balts kā papīrs. Laikam pavadījis nomodā visu nakti. Kaut kas viņu nobiedējis… Vai arī viņš vienkārši ir slims. Krūmložņas kun­dze ieturēja pauzi. Dārgais?

Krūmložņas kungs bija aizņemts, pētīdams ēdienu savā šķīvī. Kur ir mango mērce, Marta? viņš ierunājās. Tu zini, ka man tā garšo kopā ar liellopa gaļu un salātiem.

-   Mango mērce ir izbeigusies, mīļais. Tad, kā tev liekas, ko mums vajadzētu darīt?

-   Nopērc vēl. Vai tad tas nav acīmredzami? Debesu vārdā, sieviete…

-    Nē. Es domāju, ar zēnu…

-    Hmm? Ai, gan jau ar viņu viss būs kārtībā. Sīkais vienkārši uztraucas par Vārda došanu. Un par pirmo Izsaukšanu. Atceros, cik pats biju pārbijies, meistars burtiski iegrūda mani pen­taklā… Krūmložņas kungs apēda lielu kumosu gaļas. Pasaki, ka es pēc pusotras stundas gribu viņu redzēt bibliotēkā. Un lai viņš paņem līdzi almanahu. Nē lai viņš nāk jau pēc stundas. Man pēc tam vēl jāpiezvana Divālam par tām zādzībām.

Netenjels, kas sēdēja pie virtuves galda, joprojām bija apēdis tikai pusi sviestmaizes. Martas kundze pabužināja viņa matus.

-    Pasmaidi, viņa teica. Vai tiešām Vārda došana tevi tā uztrauc? Par to nu nepavisam nav jāraizējas. Netenjels ir jauks vārds, bet arī citiem vārdiem nav ne vainas. Padomā tikai, tu vari izvēlēties tādu vārdu, kādu gribi, pat bez jebkāda iemesla. Ja vien kādam no dzīvajiem burvjiem jau nav šāds vārds. Tu taču zini, ka vienkāršajiem cilvēkiem netiek dota tāda iespēja, vai ne? Viņiem jādzīvo ar tādu vārdu, kādu vecāki ielikuši. Viņa turpināja savus darbus piepildīja tējkannu, izņēma no ledusskapja pienu un visu laiku bez mitas pļāpāja. Netenjels juta tabakdozes svaru jakas kabatā.

-    Es labprāt izietu uz bridi ārā, Martas kundze, viņš teica.

-    Man gribas ieelpot svaigu gaisu.