Samarkandas amulets

Kad Netenjels devās atpakaļ uz autobusa pieturu, sāka līt. Viņš gāja lēnām, domās iegrimis, gandrīz saskriedamies ar dažiem steidzīgiem garāmgājējiem, kas gāja pretējā virzienā. Tie nolamājās, bet zēns to tik tikko ievēroja. Drošībā… Tas bija galvenais.

Ar katru soli arvien vairāk uzmācās nogurums.

Bartimajs 16

Kad izlidoju pa zēna bēniņu istabas logu, mana galva bija tā pie­bāzta ar atriebības plāniem un viltīgām stratēģijām, ka nemaz neskatījos, kurp lidoju, un ietriecos ar galvu tieši skurstenī.

Cik simboliski! Lūk, ko ar tevi izdara iedomāta brīvības sajūta!

Es aiztraucos pa gaisu viens no miljons baložiem šajā liel­pilsētā. Uz maniem spārniem atspīdēja saule, vējš bužināja glīti saglaustās spalvas. Zem manis slējās nebeidzamas pelēkbrūnu māju jumtu rindas, tās stiepās līdz pat dūmakainajam horizon­tam gluži kā vagas rudenīgā laukā. Kā mani valdzināja šis pla­šums! Vēlējos lidot un lidot, līdz šī nolādētā pilsēta paliktu man tālu aiz muguras, un neatskatīties atpakaļ. Es varēju tā darīt. Neviens nebūtu mani apturējis. Mani neizsauktu atpakaļ.

Bet es nedrīkstēju sekot savai vēlmei. Zēns bija diezgan skaidri pateicis, kāds liktenis mani gaida, ja apkrāpšu viņu un neizspiegošu Saimonu Siržulauzēju. Protams, pašlaik es varēju doties, vienalga, kur. Varēju izmantot jebkādas metodes, lai savāktu vajadzīgo informāciju (paturot prātā, ka viss, kas pēc tam varētu kaitēt Netenjelam, nāks man pašam par sliktu). Skaidrs, ka Netenjels mani kādu laiciņu neizsauks. (Viņš bija pārāk noguris un noteikti vēlēsies atpūsties. [37] [1] Un ne jau tikai viņš, ticiet man.) Man bija mēne­sis laika, lai izdarītu uzticēto darbiņu. Bet man joprojām bija jāklausa viņa pavēlēm. Ja ne, man jau bija norunāta tikšanās ar veco tabakdozi, kas gulēja Temzas dziļumā.

Brīvība ir tikai ilūzija. Tai vienmēr ir sava cena.

Vēlreiz visu pārdomājot, izlēmu, ka man ir divas iespējas sākt ar pazīstamu vietu vai zināmu faktu. Pazīstamā vieta bija Saimona Siržulauzēja villa Hempstedā, kur noteikti slēpās dau­dzu viņa noslēpumu atrisinājums. Man diez ko negribējās tur atkal ielauzties, bet varbūt es varētu ierīkot slēpni ārpusē un nopētīt, kas nāk iekšā un iet ārā no šīs mājas? Zināmais fakts bija tāds, ka burvis acīmredzot bija ieguvis Samarkandas amu­letu nelikumīgā ceļā. Es varētu atrast kādu, kas kaut ko vairāk zina par šī priekšmeta neseno vēsturi, piemēram, to, kuram amulets pirms tam bija piederējis.

Izlēmu, ka labākais ceļš tomēr būtu apmeklēt Hempstedu. Vismaz es zināju, kā tur nokļūt.

Šoreiz turējos pēc iespējas tālāk no greznās mājas. Apmetos uz pretējā nama jumta, no kurienes pavērās lielisks skats uz nama parādes durvīm un vārtiem, un neuzkrītoši aplūkoju apkārtni. Kopš pagājušās nakts Siržulauzēja piebraucamajā ceļā bija notikušas pāris izmaiņu. Aizsardzības tīkls bija salabots un nostiprināts ar vēl vienu kārtu, un visvairāk apdegušie koki bija nocirsti un aizvākti. Visdraudīgākās izskatījās vairākas garas, tievas, sarkanīgas figūras, kas maršēja pa zālienu ceturtajā un piektajā līmenī.

No Siržulauzēja, Fakvarla vai Džabora nebija ne miņas, bet es jau necerēju, ka tūlīt pat notiks kaut kas aizraujošs. Nolēmu pagaidīt kādu stundiņu vai ilgāk. Sabužinājis spalvas pret vēju, es iekārtojos savā novērošanas postenī.

Paliku savā novērošanas postenī trīs dienas. Veselas trīs die­nas! Šajā laikā nedaudz atpūtos, tomēr mana pēdējā iemiesoša­nās sāka darīt sāpes, tāpēc kļuvu īgns. Turklāt biju nogarlaikojies līdz nāvei. Nekas ievērojams te nenotika.

Katru rītu vecāks dārznieks čāpoja pa dārzu un mēģināja apzaļumot tās zemes strēles, kur bija piezemējušās Džabora rai­dītās sprādzienu bumbas. Pēcpusdienā viņš apcirpa krūmājus un nogrāba zālienu, un tad ietentērēja iekšā iedzert tasi tējas. Viņš nemaz neievēroja sarkanos radījumus, no kuriem trīs viņam visu laiku sekoja, lūkodamies uz dārznieku kā plēsoņas uz savu upuri. Nebija nekādu šaubu, ka tikai stingrie Izsauk­šanas noteikumi atturēja viņus mesties dārzniekam virsū un to aprīt.

Katru vakaru no mājas izlidoja neskaitāmas Izlūklodes, lai atkal pārmeklētu pilsētu. Pats burvis palika mājā, neapšaubāmi meklējot un organizējot citus spēkus, kas palīdzētu viņam atrast amuletu. Slinki prātoju, vai Fakvarls un Džabors bija saņēmuši sodu par to, ka bija ļāvuši man aizmukt. Cerēsim.

Trešās dienas rītā mani no koncentrēšanās iztraucēja maiga dūdošana. Uz notekcaurules man blakus bija notupies mazs, glīts balodis un skatījās uz mani, ieinteresēti pieliecis galvu. Man radās aizdomas, ka tas ir sieviešu kārtas balodis. Es viņai atbildēju ar augstprātīgu un noraidošu dūdošanu un novērsos. Balodis pavirzījās man tuvāk. Tā tikai vēl trūka: iemīlējusies baložu dāma! Pavirzījos nostāk. Viņa man sekoja. Tagad jau sēdēju uz pašas notekcaurules malas un palūkojos notekcau­rulē uz leju.