Samarkandas amulets

Velnēna balss bija kļuvusi pavisam žēlabaina. Es vēlos, kaut spētu izpildīt katru tavu vēlēšanos, Izpētes Lielkungs, bet, pirmkārt: baidos, ka nekad neesmu redzējis iepriekš aprakstīto bārdaini, un, otrkārt: es nevaru piekļūt nevienai no burvja tālā­kajām istabām. Tajās mājo briesmīgas būtnes; es sajūtu viņu spēku, bet, par laimi, nekad neesmu tās sastapis. Zinu tikai to, ka šorīt saimnieks nosūtīja trīspadsmit izbadējušos krelus sargāt savu māju. Trīspadsmit! Būtu pieticis jau ar vienu. Viņi vienmer cenšas sakampt mani aiz kājas, kad atgriežos ar vēs­tuli.

Brīdi pārdomāju turpmāko rīcības plānu. Galvenais iegu­vums bija ziņa par Sīleru. Viņi ar Siržulauzēju noteikti kaut ko perina, un, ja man šovakar izdotos ielavīties Parlamenta ēkā un nedaudz paspiegot, varbūt varētu noskaidrot, ko īsti. Bet šī tikšanās vēl bija stundām tālu, tāpēc pa šo laiku varētu iegriez­ties Pinna iestādē Pikadilī. Bija skaidrs, ka nejau tur Siržulau­zējs iegādājās amuletu. Bet, ja šo uzņēmumu nedaudz papētītu, varētu noskaidrot par šīs greznumlietiņas pagātni.

Akmens, uz kura sēdēju, nedaudz sakustējās.

-   Ja jūs esat beidzis iztaujāšanu, ak, Lēnprātīgais, vai man būtu atļauts doties tālāk? Mani soda ar Karsto sarkano punkciju, ja nenogādāju ziņas laikā.

-    Labi. Nav nekas neparasts, ja dēmoni aprij mazākus vel­nēnus, kas nonāk viņu nagos, bet tas nebija manā stilā. [39] [1] Turklāt tādā gadījumā lidojot man noteikti piemestos dūrējs vēdera. Es nokāpu no akmens un paripināju to malā. Pavisam saplacinā­tais ziņnesis ar grūtībām uzslējās kājās.

-   Šeit būs tavas vēstules. Neuztraucies, es tajās neko neesmu ielabojis.

-   Man nebūtu nekādas darīšanas, arī ja tu būtu kaut ko vil­tojis, ak, Diženais Austrumu Valdniek. Es vienkārši pārnēsāju aploksnes. Man ne silts, ne auksts par to saturu, vai ne? Krīze bija pārvarēta velnēns drīz vien atgriezās pie sava iepriekšējā runas veida.

-   Neiedrošinies kādam stāstīt par mūsu tikšanos, vai arī es tevi gaidīšu aiz stūra nākamreiz, kad tevi sūtīs ar vēstulēm!

-   Vai tev šķiet, ka es meklēju nepatikšanas, ko? Nekā nebija! Nu, ja pratināšana ir galā, es laižos prom!

Ar pāris ļodzīgiem ādas spārnu vēzieniem velnēns pacēlās gaisā un pazuda virs koku galotnēm. Devu viņam pāris minū­tes laika pazust un tad atkal, pārvērties par balodi, aizlidoju uz dienvidiem, pāri tīrelim uz Pikadilī.

17

Pinna Ekipējums bija tāds veikals, kurā uzdrošinātos ieiet tikai ļoti bagāts vai ļoti drosmīgs cilvēks. Tas atradās izdevīgā vietā tieši uz Djūka ielas un Pikadilī stūra un izskatījās tā, it kā nogurušu džinu banda šeit nejauši būtu nosviedusi sveš­zemju pili un pēc tam sakausējusi to ar apkārtnes pelēcīgajām mājām. Veikala izgaismotie skatlogi un zelta kolonnas spilgti iezīmējās uz bulvāra grāmatveikalu un itāliešu restorānu fona. Pat no augšas raugoties, tā izsmalcinātās elegances pilnā aura staroja vairāku jūdžu tālumā.

Man vajadzēja nolaisties ļoti uzmanīgi daudzas jumtu dzegas bija apdarinātas ar pīķiem vai nokrāsotas ar lipīgu kaļķi, lai atbaidītu tādus sliktus baložus kā es. Beidzot tomēr nometos uz ceļa zīmes, no kuras pavērās skats uz Pinna iestādi, un sagata­vojos novērot šo zaņķi.

Katrs skatlogs bija kā piemineklis pretenciozai vulgaritātei, pēc kā visi burvji slepenībā tiecās: uz samta spilveniem gulēja dārgakmeņu rotaslietas; starp gredzeniem un rokassprādzēm atdusējās brilles ar palielināmajiem stikliem; automatizēti manekeni kustējās šurpu turpu, saģērbti modernos, Itālijā pašūtos uzvalkos, kuriem pie atloka mirdzēja dimanta pie­spraude. Pa ielu veikalam garām steidzās ierindas burvji nonē­sātos uzvalkos viņi uzmeta ilgpilnus skatienus veikala skat­logiem un aizsteidzās tālāk, sapņodami par bagātību un slavu. Te manīja pavisam nedaudzus cilvēkus, kuri nebija burvji. Šajā pilsētas daļā nemēdza uzturēties vienkāršā tauta.

Pa vienu logu varēja saskatīt augstu pulēta koka leti, aiz kuras sēdēja ļoti resns vīrs baltā uzvalkā. Nedroši uzmeties uz augsta krēsla, viņš lika pasūtījumus kartona kastēs, kas grī­ļojās un šūpojās viņam blakus. Kad beidzot tika dota pavēle, resnais vīrs pagriezās sāņus, un kastu kaudze sāka lēnām kus­tēties prom pa istabu. Kad tā pagriezās, es ieraudzīju zem šīs kaudzes soļojam mazu, druknu foliotu [40] [1]foliots: lētāks darbaspēks nekā džins.. Kad foliots nonāca līdz plauktiem otrā veikala stūrī, viņš izstiepa garu jo garu asti un, izdarot pāris precīzu kustību, ņēma kastes pa vienai un kārtoja tās plauktos.