Samarkandas amulets

-Jā, pirms sešiem mēnešiem. Neviens no portāliem nebija skarts, neviens sargs neko nebija redzējis, bet vēlu vakarā amu­lets bija pazudis. Un Bīčema kungs gulēja asins peļķē blakus tukšajai amuleta kastītei. Pagalam! Viņš noteikti bija istabā, kur atradās amulets, kad ieradās zaglis, un, pirms paspēja izsaukt palīdzību, viņam jau bija pārgriezta rīkle. Cik briesmīga traģē­dija! Pinna kungs bija ļoti nelaimīgs.

-    Kā gan citādi. Tas ir tik briesmīgs, briesmīgs atgadījums! es izskatījos tik skumjš, cik vien velnēnam piedien, bet patie­sībā līksmoju. Tieši šī informācija man bija vajadzīga! Tātad Saimons Siržulauzējs šo amuletu patiešām ir nozadzis un, lai to nozagtu, tika izdarīta slepkavība! Tas melnbārdainais vīrs, ko Netenjels redzēja pie Siržulauzēja, noteikti bija ieradies pa taisno no Bīčema mājas. Vēl vairāk vai nu Siržulauzējs darbo­jās uz savu roku, vai kādas slepenas organizācijas sastāvā, bet viņš bija nozadzis amuletu valdībai, un tas jau nozīmēja sazvē­restību! Lai zibens mani sasper, ja sīko šīs ziņas neiepriecinās!

Viens bija skaidrs pavēlot man nozagt amuletu, tas puika Netenjels bija ieniris dziļos ūdeņos, pat pārāk dziļos. Tagad es zināju, ka Saimonu Siržulauzēju nekas neapturēs, lai dabūtu amuletu atpakaļ un apklusinātu tos, kas zināja, ka amulets bijis pie viņa.

Bet kāpēc viņš to nozaga? Kas viņam lika tā riskēt un kļūt par valsts ienaidnieku? Es zināju, ka amulets ir slavens, bet ne to, kādas bija tā spējas. Iespējams, šis foliots varētu man palīdzēt to noskaidrot. Tas amulets nu gan laikam ir kaut kas varens, es ieminējos. Noderīga mantiņa, vai ne?

-    Mans saimnieks arī tā teica. Runā, ka tajā slēpjas kāda varena būtne kaut kas no Citas pasaules dziļumiem. Tas aiz­sargā savu valkātāju pret uzbrukumiem ar…

Foliots pēkšņi iepleta acis un apklusa, strauji ievilcis elpu. Viņam pāri izstiepās gara ēna, tā izauga pāri visai lakotajai grīdai. Durvju zvaniņš iešķindējās, un Pinna Ekipējuma durvis atvērās, ielaižot veikala klusumā Pikadilī troksni. Es lēni pagriezos.

-    Nu, nu, Simpkin, sacīja Solto Pinns, ar ziloņkaula spieķi aizverot durvis. Izklaidē draugu, kamēr manis nav klāt? Jā, kamēr kaķis nav mājās…

-    Nē, nē, saimniek, tā nav! Šis nelietis drebēdams saglauda matus un klanījās vai līdz zemei. Viņa uzpūstā galva manāmi trīcēja. Cik brīnišķīga izrāde! Es paliku savā vietā, pilnīgi mie­rīgs un atbalstījies pret sienu.

-    Tas nav tavs draugs? Solto ducināja savā zemajā balsī; šis balss tonis lika domāt par saulesgaismu uz veciem, nomelnēju­šiem dēļiem, uz kuriem stāv bišu vaska burkas un sarkanā portvīna pudeles. [45] [1] Jums tā nešķiet? Nu labi. Manuprāt, esmu dzimis dzejnieks. Tādā balsī varētu runāt omulīgs, humorpilns vīrs likās, ka tajā burbuļo smiekli. Viņa plānās, platās lūpas smaidīja, bet acis bija aukstas un stingas. Tuvumā viņš izrādījās vēl lielāks, nekā biju paredzējis, gluži kā liela, balta klints. Šajā zvērādas mētelī viņu pustumsā varētu noturēt par mamuta pēcpusi.

Simpkins bija pakāpies atpakaļ un piespiedies letei. Nē, saimniek. Vi-viņš ir ziņnesis. Vi-viņš ir atnesis jums ziņu.

-    Tava gudrība mani pārsteidz, Simpkin! Ziņnesis, turklāt vēl atnesis man ziņu! Cik neparasti! Tad kāpēc tu nepaņēmi ziņu un nesūtīji viņu prom? Manuprāt, es atstāju tev pietiekami daudz darba.

-   Jā, saimniek, tā gan. Bet viņš tikai nupat ieradās!

-   Vēl trakāk! Es gan redzēju, ka jūs te jau desmit minūtes pļāpājat kā tādas tirgus sievas. Kā tu to paskaidrosi? Iespējams, ka manā vecumā acis vairs tik labi nerāda… Burvis no kaba­tas izvilka monokli, ielika to kreisajā acī [46] [1] Ar šo īpaši pagatavoto lēcu palīdzību burvji spēj redzēt otrajā, trešajā un nedaudz ceturtajā līmenī. Solto, bez šaubām, mani pārbaudīja tieši tajos. Par laimi, mana velnēna forma eksistēja līdz pat ceturtajam plānam, tā ka es biju drošībā.

-   un panāca pāris soļu uz priekšu, laiski šūpodams spieķi. Simpkins sarāvās, bet neko neatbildēja.

-    Labi. Spieķis norādīja manā virzienā. Tava ziņa, velnēn, kur tā ir?

Es godbijīgi pieskāros ar roku pierei. Es to esmu uzticējis savai atmiņai, kungs. Mans saimnieks uzskatīja, ka tā ir pārāk svarīga, lai to rakstītu uz papīra.

-   Vai tiešām? Acs aiz monokļa mani nopētīja no galvas līdz kājām. Un tavs saimnieks ir…

-    Saimons Siržulauzējs! es izslējos un salutēju. Un ar jūsu atļauju, kungs, es tūlīt pat nodošu jums ziņu un došos prom. Es nevēlos kavēt jūsu laiku.

-    Lai notiek. Solto Pinns pienāca tuvāk un tagad urbās manī ar abām acīm. Kāda ir tava ziņa?

-    Šāda, kungs. "Dārgais Šolto! Vai Tu šovakar esi ielūgts uz Parlamentu? Es neesmu laikam premjerministrs mani ir aiz­mirsis, un es esmu ļoti apvainojies. Lūdzu, atbildi pēc iespē­jas ātrāk. Visu labāko, Saimons." Tāda ir šī ziņa, kungs, vārds vārdā. Man tas šķita gana ticami, bet es negribēju izaicināt veiksmi. Es atkal salutēju un virzījos uz durvīm.

-   Ak tad viņš ir apvainojies, ko? Nabaga Saimons. Hmm. Burvis kādu brīdi domāja. Pirms tu aizej, kāds bija tavs vārds, velnēn?

-    Mmm Bodmins.