Samarkandas amulets

Jutu, kā spēki izsīkst. Pārāk daudz formas maiņu, pārāk daudz burvestību pārāk īsā laikā. Bet vēl nebiju pavisam bez­palīdzīgs. Raidīju Pekles lāstu pret tuvāko manekenu to, kas rāpās pa leti. No viņa baltā krekla priekšas izlauzās zilas lies­mas un strauji izpletās pa visu augumu. Kaklasaite sačokuro­jās, žakete sāka gruzdēt. Koka lelle to visu ignorēja, kā jau tai bija likts; [48] [1] Džinam, kas bija saistīts pie manekena, vajadzēja pakļauties dotajam uzdevumam aizsargāt veikalu vienalga, lai kas viņam pēc tam draudētu. Te nu izbaudīju nelielas priekšrocības, jo šobrīd mans vienīgais uzdevums bija glābt savu ādu.

tad atkal pacēla savus asmeņus. Es atliecos atpa­kaļ. Manekens salieca kājas, sagatavojies lēkt. Tagad uguns jau laizīja viņa torsu; drīz viss lakotā koka ķermenis jau plandīja liesmās.

Manekens uzlēca augstu gaisā un gāzās man virsū, liesmām plīvojot aiz viņa gluži kā apmetnim. Pēdējā brīdī pavirzījos malā. Koka cilvēks smagi nogāzās uz grīdas. Atskanēja krakšķis: dego­šais koks bija sašķēlies. Manekens paspēra pāris grīļīgu soļu manā virzienā, ķermenim izlokoties groteskos leņķos, un tad abas manekena kājas salūza. Tas sabruka melnā gruzdošu koka locekļu kaudzē.

Grasījos izdarīt to pašu ar viņa kolēģi, kas jau bija pārlēcis pāri degošajai koku kaudzei un tagad tuvojās man, kad skaņas man aiz muguras vēstīja, ka Solto Pinns sāk atgūties. Uzmetu skatienu veikala īpašniekam. Burvis bija pieslējies pussēdus, izskatoties tā, it kā viņu no kājām būtu notriecis vesels bifeļu ganāmpulks. Viņam uz galvas karājās pāris apakšbikšu. Tomēr mans ienaidnieks joprojām bija bīstams. Viņš sataustīja savu zizli un notēmēja to manā virzienā. No spieķa izšāvās dzeltenais gaismas stars, bet, kad sasaldējošā straume nonāca vietā, kur es pirms tam biju stāvējis, es jau sen biju prom un visa aukstuma deva tika otrajam manekenam. Tā locekļi tūlīt pat sasala, un koka lelle nogāzās uz grīdas, sašķaidot kāju sīkās drumslās.

Solto nolādējās un nikni palūkojās apkārt. Viņam nudien nebija jāmeklē tālu. Es atrados tieši virs viņa, balansēdams virs plauktiem. Tie bija pilni ar rūpīgi sanumurētiem un sakārto­tiem vairogiem, statuetēm un senām kastēm, kas droši vien bija izkrāptas no iepriekšējiem īpašniekiem visā plašajā pasaulē. Tas viss, bez šaubām, bija veselas bagātības vērts. Atspiedos ar muguru pret sienu, ar kājām pret plaukta malu un no visa spēka pagrūdu.

Plaukti iečīkstējās un saļodzījās.

Solto dzirdēja šo skaņu. Viņš palūkojās augšup. Es redzēju, kā viņa acis šausmās ieplešas.

Vēlreiz spēcīgi pagrūdu, nu jau ar dusmām. Domāju par bez­palīdzīgajiem džiniem, kas bija iesprostoti manekenos.

Sākumā plaukti vēl saglabāja līdzsvaru. Vispirms nokrita Ēģiptes kanope [49] [1] Kanope pēc Senās Ēģiptes pilsētas Kanopes nosaukuma trauks, kurā senie ēģiptieši ievietoja balzamēto mirušo iekšējos orgānus. Tulk. piez.

, un tai sekoja tīkkoka kaste ar vīraku. Beidzot gravitācijas spēks darīja savu, plaukti zaudēja līdzsvaru, nodre­bēja un tad apbrīnojumā ātrumā gāzās virsū apakšā zvilnošajam burvim.

Solto pat neatlika laika izmisuma kliedzienam, pirms paša preces viņu apraka.

No apdullinošā trokšņa automašīnas Pikadilī nobremzēja un pat saskrējās. Vīraka un putekļu mākonis pacēlās no drupu kau­dzes, kas bija palikusi pāri no Solto maģiskajiem priekšmetiem.

Biju apmierināts ar savu darbu, bet vienmēr jau ir labāk pazust, kamēr tu vēl esi priekšā. Piesardzīgi paskatījos uz plauktu grēdu, bet zem tās nekas nekustējās. Nespēju pateikt, vai Solto aizsarglauks bija pietiekami spēcīgs, lai viņu paglābtu. Galu galā man bija vienalga. Vismaz tagad varēju doties prom.

Vēlreiz izsitu logu. Un atkal kāda figūra piecēlās, lai aizšķēr­sotu man ceļu.

Simpkins.

Sastingu gaisā. Lūdzu,es teicu, neaizkavē mani. Šodien vienreiz jau sadevu tev pa ģīmi. Viņa garais deguns tagad bija iespiests sejā gluži kā uz āru izgrieztā cimdā. Foliots izskatījās īgns.

Viņš šņācoši izdvesa: Tu nodarīji pāri manam saimnie­kam.

-   Jā, un tev vajadzētu no prieka dejot! es pavīpsnāju. Ja būtu tavā vietā, es viņu tagad piebeigtu, nevis noņemtos ar šādiem blakusdarbiem, tu, nožēlojamais pārbēdzēji

-    Es nedēļām ilgi šos plauktus biju kārtojis.

Man jau zuda pacietība. Tev ir viena sekunde laika, lai pazustu, nodevēj!

-    Par vēlu, Bodmin! Esmu iedarbinājis signalizāciju. Atbildī­gās iestādes jau izsūtījušas if…

-   Jā, jā. Sakopojis pēdējos spēkus, pārvērtos par piekūnu. Simpkins nebija gaidījis, ka nabaga ziņu nesējs velnēns varētu šādi pārvērsties. Foliots pakāpās atpakaļ; es pārlidoju viņam pāri galvai un beidzot izlauzos ārā, brīvībā!

Un tieši tur pār mani izpletās sudraba tīkls, velkot mani tuvāk Pikadilī bruģim.