Samarkandas amulets

-    Bodmins. Ak tā. Šolto Pinns pakasīja vienu no saviem dubultzodiem ar resnu, gredzeniem rotātu pirkstu. Tu noteikti vēlies pēc iespējas ātrāk atgriezties pie sava saimnieka, Bodmin, bet, pirms tu aizej, man tev jāuzdod divi jautājumi.

Negribīgi apstājos. Jā, ser.

-    Tu nu gan esi ļoti pieklājīgs velnēns! Pirmkārt kāpēc Saimons vienkārši neuzrakstīja tik nevainīgu ziņu uz papīra? Tā nemaz nav mulsinoša, turklāt zemāka dēmona tāda kā tu vājā atmiņa to varētu ievērojami sagrozīt.

-    Man ir ļoti laba atmiņa, kungs. Es ar to esmu slavens.

-    Pat ja tā būtu, tas ir ļoti neparasti… Lai nu paliek. Mans otrs jautājums… Tagad Solto panāca man pāris soļu tuvāk un kļuva draudīgāks. Viņš bija ļoti iespaidīgs, un savā pašrei­zējā formā es jutos pavisam maziņš. Mans otrs jautājums ir šāds: kāpēc Saimons man šo jautājumu nepavaicāja personiski pirms piecpadsmit minūtēm, kad mēs satikāmies pie pusdienu gaidai

Ak vai. Laiks pazust.

Es lēcu uz durvju pusi, bet, lai arī cik ātrs biju, Solto Pinns izrādījās veiklāks. Viņš piesita ar spieķi pie grīdas un izstiepa to uz priekšu. No spieķa gala izšāvās dzeltens gaismas stars, kas aiztraucās līdz durvīm, un šajā gaismā virmoja lodveida plazma, kura acumirklī sasaldēja visu, kam pieskārās. Es pārmetu kūleni pāri šiem aukstajiem garaiņiem un piezemējos stendā ar satīna apakšveļu. Kad man sekoja nākamais aukstais vilnis, es jau atrados gaisā, pārlidoju pāri burvja galvai un apmetos uz letes, izkaisot papīrus uz visām pusēm.

Es pagriezos un raidīju sprādzienu tas uzliesmoja tieši bur­vim aiz muguras, triecot viņu ar galvu pa priekšu sasaldētajā stendā. Viņam apkārt bija aizsarglauks pārskatot visus līme­ņus, es to saredzēju kā dzeltenas zvaigznītes -, un, lai gan šis sprādziens nesacaurumoja viņu tā, kā es to būtu vēlējies, bur­vis bija krietni apdullināts. Viņš smagi elsa, gulēdams sasaldētā bokseršortu kaudzē. Es metos pie tuvākā loga, cerēdams pēc iespējas ātrāk nokļūt uz ielas.

Bet biju aizmirsis par Simpkinu. Uzmanīgi iztipinot no lielas apmetņu kaudzes aizmugures, viņš meta kaut ko milzīgu (kas bija apzīmēts kā ĪPAŠI LIELS) tieši man uz galvas. Es pielie­cos, un smagā kaste ietriecās stikla vitrīnā, kas atradās letes priekšā. Simpkins metās atpakaļ, lai atkārtotu šo manevru; es pielēcu viņam klāt, izrāvu nākamo smago priekšmetu viņam no rokām un devu šim foliotam tādu zvēlienu, ka viņam uz kādu laiku sajuka visas debespuses. Skaļi ieņurdējies, viņš iegāzās muļķīgu cepuru kaudzē, un es turpināju ceļu.

Starp diviem manekeniem pamanīju jauku, tukšu loga rūti, kas bija pagatavota no liekta stikla, kurā saulesgaisma atstaro­jās visās varavīksnes krāsās. Tas izskatījās kā ļoti jauks un dārgs stikls. Izsitu to ar vēl viena sprādziena palīdzību, liekot stiklam sabirt smalkos gabaliņos uz ielas, un lēcu izsistajā caurumā.

Par vēlu. Tiklīdz logs saplīsa, tika iedarbinātas lamatas.

Manekeni pagriezās.

Abi manekeni bija izgatavoti no tumša, pulēta koka tiem nebija nekādu cilvēcisku pazīmju, tikai koka ovāls sejas vietā. Varbūt kaut kas līdzīgs degunam, bet ne acu, ne mutes. Viņi bija ģērbti tērpos, kas tika atzīti par pēdējo modes kliedzienu burvju aprindās, melnos uzvalkos ar smalku, baltu svītriņu un atlokiem, asiem kā žiletes, šampanieša krāsas kreklos ar augstu apkakli un spilgtu kaklasaiti. Manekeniem nebija kurpju; no bikšu starām laukā rēgojās tikai koka stumbeņi.

Kad mēģināju lēkt starp viņiem, koka cilvēku rokas izstiepās, lai aizšķērsotu man ceļu. No piedurknēm izšāvās asmeņi, kas parādījās pirkstu vietā. Es lidoju pārāk ātri, lai apstātos, tomēr man rokās joprojām bija ļoti lielais priekšmets. Asmeņi grie­zās manā virzienā, veicot sinhronus puslokus. Pacēlu milzīgo priekšmetu priekšā sejai tieši īstajā brīdī: asmeņi iegriezās dziļi tajā, gandrīz izcērtoties cauri un pieskaroties arī man.

Uz brīdi sajutu auksto sudraba auru uz savas ādas [47] [1] Sudrabs mums ir ļoti kaitīgs; tas sasaldē mūsu dziļāko būtību. Tieši tāpēc Solto bija ieviesis šādu aizsardzības sistēmu. Man bija bail domāt, ko šie sudraba naži varēja nodarīt džinam, kas tika iesprostots starp maneke­niem., tad atlaidu smago, maģisko priekšmetu un atlēcu atpakaļ. Manekeni savicināja asmeņus, un smagais maģiskais priekšmets nokrita uz zemes, sagriezts divās daļās. Viņi salieca kājas un lēca…

Es aizlidoju aiz letes.

Sudraba asmeņi ieurbās parketā tieši tajā vietā, kur biju stā­vējis.

Man bija jāmaina forma, turklāt ātri piekūns varētu de­rēt! -, bet tajā pašā laikā man vajadzēja arī aizstāvēties. Pirms spēju izdomāt, kā to izdarīt, manekeni atkal bija klāt, gaisam šņācot un kaklasaitēm plandoties. Es lēcu uz vienu pusi un iegā­zos tukšās dāvanu kārbās. Viens manekens uzlēca uz letes, otrs aiz tās, un viņu neizteiksmīgās sejas pagriezās pret mani.