Samarkandas amulets

-   Visi trīssimt valdības ministri kopā ar saviem dzīvesbied­riem, daži no audzēkņiem… un mazāk svarīgi burvji no valsts dienesta un militārajām aprindām, kurus iecerēts paaugstināt, bet viņi nav pazīstami ar vajadzīgajiem cilvēkiem. Tā ir laba iespēja redzēt, kurš ir svarīgs un kurš nav, Džon, nemaz neru­nājot par to, kas kuram ir mugurā. Vasaras sanāksmē jūnijā pāris sievietes ministres bija uzvilkušas kaftanus Samarkandas stilā. Tas izraisīja ažiotāžu, bet tā arī neieviesās kā moderns apģērbs. Koncentrējies taču, Džon! Viņš bija nometis zemē kurpju tīrāmo birsti.

-   Atvainojiet, man tā vienkārši izslīdēja no rokas. Kāpēc Samarkandas stilā, Martas kundze? Kas tur tik moderns?

-   Nav ne jausmas. Ja esi pabeidzis tīrīt kurpes, tu varētu ķerties pie savas žaketes.

Tā kā bija sestdiena, Netenjelam nenotika mācību stundas, un nekas nevarēja novērst viņa uzmanību no lielā vakara noti­kuma, un līdz dienas beigām viņu bija pārņēmis visaptverošs lampu drudzis. Jau trijos dienā pāris stundu, pirms tas bija nepieciešams, zēns bija pilnībā apģērbies savās labākajās drē­bēs un staigāja uz priekšu un atpakaļ pa māju. Tā tas turpi­nājās, līdz meistars pabāza galvu no darbistabas un asi viņu apstādināja.

-    Beidz visu laiku soļot šurpu turpu, puika! Man jau sāk sāpēt galva! Vai tu labprātāk vēlētos šovakar palikt mājās?

Netenjels pakratīja galvu un uz pirkstgaliem aizlavījās uz bibliotēku, kur pavadīja laiku, meklējot jaunus Saistošos buramvārdus vidējā līmeņa džinam. Laiks paskrēja nemanot, un viņš joprojām mācījās sarežģītus Stūrainā svārsta buramvārdus, kad Krūmložņas kungs ieskrēja istabā, mētelim plandoties.

-   Ak te tu esi, muļķa puika! Es tevi meklēju pa visu māju! Vēl pēc minūtes mēs jau būtu prom.

-    Atvainojiet, ser. Es lasīju…

-    Ne jau šo grāmatu, stulbeni! Tā ir paredzēta ceturtajam līmenim, rakstīta koptu valodā tev nav nekādu cerību to iemā­cīties. Tu te vienkārši gulēji, un labāk nenoliedz to! Slienies kājās un nāc man līdzi, vai arī patiešām paliksi mājās!

Netenjela acis patiešām bija aizvērtas, kad istabā ienāca meistars: viņam tā bija vieglāk atcerēties. Visu apdomājot, tā varbūt pat bija labāk, jo nekas vairs nebija jāpaskaidro. Tūlīt pat viņš nolika grāmatu uz krēsla un skrēja ārā no bibliotēkas, turēdamies cieši aiz muguras savam meistaram, plati ieple­tis acis un sirdij mežonīgi dauzoties. Abi izgāja pagalmā, kur pie lielas, melnas automašīnas jau stāvēja Martas kundze mir­dzošā zaļā kleitā un ar kaut ko pūkainai anakondai līdzīgu ap kaklu.

Netenjels tikai vienreiz bija braucis ar meistara automašīnu un to neatcerējās. Viņš iesēdās pakaļējā sēdeklī, brīnīdamies par smalko ādas pārvalku un neparasto priežu smaržu, kas nāca no gaisa atsvaidzinātāja, kurš bija piesiets pie atpakaļskata spo­guļa.

-    Sēdi mierīgi un neskaries klāt logiem. Krūmložņas kungs palūkojās uz viņu atpakaļskata spogulī. Netenjels atspiedās pret krēsla atzveltni, rokas kārtīgi salicis klēpī, un viņa ceļojums uz Parlamentu sākās.

Netenjels lūkojās ārā pa logu, kamēr automašīna traucās uz dienvidiem. Londonas ugunis laternas, veikalu skatlogi, logi, Modrības lodes aizzibēja viņam gar acīm. Zēns skatījās, acis iepletis, gandrīz tās nemirkšķinot, un kā sūklis uzsūca sevī visu apkārt redzamo. Brauciens pa pilsētu bija kaut kas sevišķs īpaši Netenjelam, kura dzīves pieredze pārsvarā bija veidoju­sies no grāmatām. Šad un tad Martas kundze bija aizvedusi viņu uz pilsētu, lai nopirktu drēbes un kurpes, un vienreiz, kad Krūmložņas kungs bija aizbraucis darba darīšanās, Netenjelu aizveda uz zoodārzu. Bet viņš reti bija bijis ārpus Haigeitas un naktī nekad.

Kā jau parasti, zēnu aizrāva tieši pilsētas mērogi; neskaitā­mās ielas un ceļi, un gaismas virtenes, kas aizvijās visos virzie­nos. Lielākā daļa māju atšķīrās no tām, kādas viņš bija redzējis savā ielā: šeit tās izskatījās daudz mazākas, pieticīgākas, saspie­dušās tuvāk kopā. Daudzviet varēja redzēt lielus ēku blokus bez logiem, ar plakanu jumtu un augstu skursteni, acīmredzot fabrikas, kuras vienkāršie ļaudis bija uzcēluši kādu viņiem vien zināmu iemeslu dēļ. Tās viņu pārāk neinteresēja.

Varēja manīt arī pašus vienkāršos cilvēkus. Netenjels brīnī­jās, cik daudz viņu bija. Par spīti tumsai un vēsajam vakaram, daudzi klīda pa ielām, galvas nodūruši; tie gluži kā skudras stei­dzās savās darīšanās, iegāja un iznāca no veikaliem, dažkārt pazuda krodziņos uz ielu stūriem, pa kuru logiem plūda oranža gaisma. Virs katra krodziņa durvīm mirdzēja Modrības lode; tiklīdz kāds iegāja mājā vai iznāca no tās, tā iemirdzējās sar­kanā gaismā.

Automašīna tikko bija pabraukuši garām vienam no šiem krodziņiem palielai mājai, kas atradās pretī metrostacijai, kad Krūmložņas kungs iebelza ar dūri pa priekšējo automašīnas paneli tā, ka Netenjels palēcās.

-    Tas ir īstais, Marta! viņš iesaucās. Pats riebīgākais no visiem! Ja man būtu teikšana, jau rīt tur ierastos Nakts policija un izmestu visus ārā!

-    Ne jau Nakts policija, Artūr, viņa sieva mierīgi sacīja. Droši vien ir labāki veidi, kā viņus pāraudzināt.