Samarkandas amulets

Nospriedu, ka resnais vīrs ir pats Solto Pinns, veikala īpaš­nieks. Velnēns-ziņnesis bija teicis, ka viņš ir burvis, un es pamanīju, ka vīram vienā acī ir iežmiegts monoklis zelta rāmī. Nav šaubu, ka tieši ar to viņš spēja saredzēt sava kalpa patieso izskatu, jo pirmajā līmenī foliots atgādināja parastu jaunekli (lai izvairītos no garāmgājēju uzmācīgajiem skatieniem). Cil­vēki nāca un gāja, un Solto izskatījās pēc cienījama veikala īpaš­nieka; viņa kustības bija plūstošas un spēkpilnas, acis šaudīgas un caururbjošas. Intuīcija teica, ka viņu būtu grūti piemuļķot, tāpēc es atmetu savu sākotnējo domu pieņemt cilvēka izskatu un mēģināt izvilināt informāciju no viņa.

Mazais foliots šķita labāks ķēriens. Tā nu es pacietīgi gaidīju.

Kad pienāca pusdienlaiks, labi ģērbto pircēju straume, kas plūda Pinna veikalā, kļuva nedaudz lielāka. Solto nožāvājās un izstaipījās; pēc viņa pavēles foliots sāka šaudīties pa veikalu, savācot kopā kastes, apmetņus, lietussargus un visu pārējo, ko prasīja.

Tika izdarīts pāris pirkumu, pusdienlaiks tuvojās beigām, un pircēji pamazām aizgāja. Tagad Solto varēja pievērsties savam vēderam. Viņš deva foliotam dažus norādījumus, uzvilka biezu, melnu mēteli un devās prom no veikala. Es redzēju, kā veikala īpašnieks izsauc taksometru un aizbrauc. Labi. Tas varētu būt uz ilgāku laiku.

Foliots bija uzlicis uz durvīm uzrakstu SLĒGTS un tagad sēdēja uz krēsla pie letes, piepūties ļoti svarīgs un atdarinādams Šolto.

Šī bija mana iespēja. Es mainīju izskatu. Balodis bija pazudis; tā vietā pie Pinna veikala durvīm klauvēja pazemīgs velnēnsziņu nesējs, kuru es uzmodelēju pēc tā parauga, ko šorīt biju piekāvis Hempstedas mežā. Foliots izskatījās pārsteigts; viņš uzmeta man aizdomīgu skatienu un pamāja, lai dodos prom. Es pieklauvēju vēlreiz, šoreiz skaļāk. Izdvesis saniknotu klie­dzienu, foliots nolēca no krēsla, atsteidzās līdz durvīm un atrāva tās vaļā. Iezvanījās virs durvīm pakārtais zvaniņš.

-    Pašlaik veikals slēgts.

-    Ziņa Šolto kungam.

-    Viņš ir izgājis. Pienāc vēlāk.

-    Nevar gaidīt. Steidzami. Kad šis būs atpakaļ?

-   Apmēram pēc stundas. Saimnieks aizgājis pusdienās.

-    Uz kurieni viņš aizgāja?

-   Viņš nenoslogo mani ar šādu informāciju. Šis foliots runāja ļoti augstprātīgā balsī; acīmredzot sevi uzskatīja par pārāk aug­stu stāvošu personu, lai sarunātos ar tādu niecību kā es.

-    Nekas. Es pagaidīšu. Es aši izgrozījos pa pavērtajām dur­vīm, izlīdu viņam zem rokas un ielidoju veikalā.

-    Oho, te nu gan ir smalki, vai ne?

Foliots izmisis metās man pakaļ. Pazūdi! Pazūdi! Pinna kungs man ir skaidri norādījis, ka neviens nedrīkst…

-    Nesatraucies, čalīt! Es nekam nepieskaršos.

Sarunas biedrs nostājās starp mani un tuvāko plauktu ar sudraba kabatas pulksteņiem. Bet kā gan citādi! Ar vienu kājas spērienu es varu izsaukt horlu, kas aprīs jebkuru iebru­cēju vai zagli! Un tagad ej prom!

-   Labi jau, labi. Mani pleci saguma, kad pagriezos uz durvju pusi. Tu priekš manis esi pārāk varens. Un pārāk augstā pos­tenī. Ne jau katram ir tas gods vadīt tik elegantu iestādi kā šī.

-   Tur nu tev taisnība. Šis foliots bija ass, bet vienlaikus arī iedomīgs un tādēļ vājš.

-   Saderam, ka tevi nekad nesit un nesoda ar Karsto sarkano punkciju…

-   Protams, ne! Esmu centīguma paraugs, un mans saimnieks ar mani ļoti lepojas.

Tagad zināju, ar kādu sugu man bija darīšana. Šis bija paša sliktākā paveida līdzstrādnieks. Man gribējās viņam iekost. [41] [1] Lielākā daļa no mums pilda savus uzdevumus tikai tāpēc, ka, ja mēs atsakāmies sadarboties, burvji nodara mums sāpes. Bet ir daži īpaši tādos vieglos darbiņos kā Solto palīgs -, kuriem patīk pakalpot, kuri pat neņem ļaunā šādu situāciju. Parasti viņi pat negaida, līdz viņus izsauc, bet ir prie­cīgi uzkavēties, ja vien viņiem dod iespēju strādāt ilgāk. Viņus nemoka ar sāpēm, un vienīgās mocības ir pastāvīga atrašanās fiziskā ķermenī. Mēs, pārējie, parasti skatāmies uz viņiem ar naidu un nicināšanu.

Tomēr viņš bija pateicīgs materiāls, ar ko sadarboties.

-   Velns parāvis! es izsaucos. Tad tak viņš ir īpaši laipns un tā tālāk, vai ne? Kāpēc? Jo viņš tak apzinās, kā šim ir paveicies ar tādu palīgu kā tu! Saderam, ka viņš bez tevis nevar iztikt. Tu noteikti esi nepārspējams, kad jānēsā riņķī kaut kas smags. Un tu vari aizsniegt augstākos plauktus ar asti vai izmantot to, lai slaucītu grīdu…

Foliots aizsvilās. Tu, mazais ņirga! Saimnieks mani novērtē daudz augstāk! Tev jāzina, ka viņš dēvē mani par savu asistentu! Es pieskatu veikalu, kad viņš dodas pusdienās. Es nodarbojos ar grāmatvedību, pārbaudu piedāvātos maģiskos priekšmetus, man ir daudz paziņu…

-    Pagaidi tu teici "maģiskos priekšmetus"? Es stiepti nosvilpos. Tu gribi teikt, ka viņš ļauj tev pieskarties pre­cēm visiem tiem maģijas brīnumiem, amuletiem un tā tālāk? Neticu!

Te nu šis atbaidošais radījums izplūda muļķīgā smaidā. Ļauj gan! Pinna kungs man pilnībā uzticas!