Samarkandas amulets

-   Vai patiešām tu drīksti ņemt rokās varenus maģijas priekš­metus vai arī tikai tādus tirgus pakaļdarinājumus: piespraudes pret ļaunu aci un brilles ar greizo spoguļu stikliem…

-   Bet, protams, varenus maģijas priekšmetus! Tādus, kas ir ļoti bīstami un reti! Manam saimniekam jābūt drošam par to spēku, jāpārbauda, vai tie nav pakaļdarinājumi, un te viņam vajadzīga mana palīdzība.

-    Nevar būt! Kas tās ir par lietām? Gan jau nav nekas sla­vens, vai ne? Es biju iekārtojies ērti un atspiedies pret sienu. Nodevīgā burvju pakalpiņa galva bija uzpūtusies divreiz lie­lāka [42] [1] Tiešā nozīmē. Gluži kā laima zaļš balons, ko piepūš ar pumpi. Daži folioti (zemākās šķiras) maina formu un izmēru, lai izrādītu noskaņo­jumu., un viņš bija pilnīgi aizmirsis, ka gatavojās izmest mani aiz durvīm.

-    Tu par tādiem noteikti neesi pat dzirdējis! Ļauj man pado­māt… Pagājušā gada lielākais ieguvums bija Nofretetes potī­tes sprādze. Tā bija sensācija! Viens no Pinna kunga aģentiem atrada to Ēģiptē un atsūtīja uz Londonu ar īpašu lidmašīnu. Un man atļāva to nospodrināt! Padomā par to, kad nākamreiz lidināsies apkārt lietus laikā. Vestminsteras hercogs to nopirka izsolē par tiešām ievērojamu summu. Runā, te viņš pieliecās man tuvāk un pieklusināja balsi, ka tā esot dāvana viņa sie­vai, kura esot briesmīgi neglīta. Bet šī sprādze savai valkātājai sniedz spožumu un skaistumu, un tieši tā arī Nofretete iekaroja faraona sirdi. Bet es tev to neesmu teicis. [43] [1] Ak, šie burvji! Es pats atnesu Nofretetei šo sprādzi. Un varu tikai pie­bilst, ka viņa bija satriecoša skaistule, jau pirms aplika to ap potīti. (Burvji šeit visu pārpratuši: šī sprādze liek sievietes vīram paklausīt katrai viņas iegribai. Es prātoju, kā gan tagad klājas vecajam labajam hercogam…)

-    Nē, nē.

-    Kas tad vēl? Romula vilkādas kažoks, Šartras katedrāles gotiskās kolonnas, brāļa Bēkona galvaskauss… es varētu tā tur­pināt, bet tas jau tevi tikai garlaikotu.

-   Jā, manai saprašanai tas būtu par smalku. Bet, klau! Es tev gribēju pavaicāt par kādu maģisku priekšmetu. Samarkandas amulets. Mans saimnieks to pāris reižu ir pieminējis. Bet to jau tu nekad neesi spodrinājis!

Šī ikdienišķā piezīme, šķiet, foliotu satrauca. Viņa acis samiedzās un aste sāka šūpoties. Kas tad ir tavs saimnieks? viņš asi vaicāja. Un kur ir ziņa, kas tev bija jānodod? Es neredzu, ka tu nestu vēstuli.

-    Protams, ne. Ziņa ir te iekšā, saproti? Un es piesitu ar nagu sev pie pieres. Un tas, kas ir mans saimnieks, nav nekāds noslēpums. Viņu sauc Saimons Siržulauzējs. Iespējams, ka esi viņu šeit šad tad manījis.

Tā bija zināmā mērā laimes spēle šajā stāstā pieminēt burvi. Bet foliots bija kļuvis aizdomīgs, kad es ierunājos par amuletu, un es negribēju viņu vēl vairāk sadusmot, izvairoties no atbil­des. Par laimi, šis vārds viņam bija pazīstams.

-    Ak tad Siržulauzēja kungs? Tad jau tu esi jauniņais pie viņa, vai ne? Kur tad Nitls?

-   Viņš pagājušonakt pazaudēja vienu ziņu, un saimnieks izmantoja pret viņu Ilglaicīgo punkciju.

-   Vai tiešām? Man jau allaž likās, ka Nitls ir tāds vieglprā­tīgs. Tad nu tu kalpo viņam labi! Foliots likās iepriecināts, un viņa acīs parādījās sapņaina izteiksme. Siržulauzēja kungs ir īsts džentlmenis, smalks pircējs! Vienmēr skaisti ģērbies, vien­mēr laipni vaicā pēc vajadzīgajiem maģiskajiem priekšmetiem. Protams, viņš ir Pinna kunga labs draugs. Tātad viņš runāja par amuletu, ja? Tas nav nekas pārsteidzošs, ja ņem vērā noti­kušo. Tas bija briesmīgi, un vēl pēc sešiem mēnešiem viņi nav atraduši slepkavu.

Dzirdētais lika man saausīties, bet nedrīkstēju neko izrādīt. Nevērīgi pakasīju degunu.

-   Jā, Siržulauzēja kungs teica, ka kaut kas ir noticis, bet neteica, kas.

-    Protams, viņam jau tas nebija jāskaidro tādam sīkaļam kā tu, vai ne? Daži domā, ka pie šīs slepkavības vainīgs amuleta Aizsardzības loks, lai arī kas tas būtu. Vai kāds atkritējs bur­vis šī ir ticamāka versija. Bet, ņemot vērā visus tos resursus, kas ir valsts rīcībā, es vienkārši brīnos, ka…

-    Un kas tad notika ar amuletu? To nospēra, vai ne?

-   Jā, to nozaga. Un arī to pastrādāja slepkava. Šaušalīgi. Tas bija patiešām briesmīgs notikums. Nabaga Bīčema kungs! Un, to sakot, šis smieklīgais foliots notrauca asaru no vaiga. [44] [1] No tā, kā viņš aprakstīja burvja nāvi, nosaucot to par "slepkavību", var secināt, cik zemu viņš ir kritis. Turklāt viņam tas ir licies briesmīgi! Godīgi sakot, es jau sāku ilgoties pēc Džabora vienkāršās agresivitātes. Tu vaicāji, vai amulets bija pie mums. Protams, ne. Tas bija pārāk vērtīgs, lai to laistu atklātā tirgū. Gadiem ilgi tas piederēja valdībai, un pēdējos trīsdesmit gadus to glabāja Bīčema kunga muižā Surejā. Tajā bija augstas drošības garantijas, portāli un viss pārējais. Bīčema kungs šad un tad to pieminēja, kad iegrie­zās mūs apciemot. Viņš bija godavīrs stingrs, bet taisnīgs, patiešām apbrīnas vērts. Ak vai!

-    Un kāds nozaga amuletu no Bīčema kunga mājas?