Samarkandas amulets

Šādi Netenjels rīkojās tāpēc, ka vairs neuzskatīja Artūru Krūmložņu par savu īsto meistaru. Viņa patiesie skolotāji bija pagātnes varenie burvji, kas uzrunāja zēnu no grāmatām, atļaujot mācīties, cik ātri gribēja, un piedāvājot neskaitāmus brīnumus, ko aptvert prātam. Viņi neizturējās aizbildnieciski un nekad nenodeva Netenjelu.

Artūrs Krūmložņa uz visiem laikiem bija zaudējis tiesības uz sava skolnieka patiesu paklausību un cieņu brīdī, kad nebija aizstāvējis zēnu pret Saimona Siržulauzēja izsmieklu un fizis­kajiem pāridarījumiem. Netenjels zināja, ka īsts meistars tā nedrīkstēja rīkoties. Katram audzēknim tika stāstīts, ka viņa meistars ir viņa ģimene, tēvs vai māte, kura pienākums ir aiz­stāvēt savu audzēkni, kamēr viņš pats pieaug un var sevi aizsar­gāt. Bet Artūrs Krūmložņa tā nebija rīkojies. Viņš bija stāvējis blakus un noraudzījies, kā Netenjelu pazemo vispirms viesī­bās un pēc tam klases telpā. Kāpēc? Tāpēc, ka viņa meistars bija gļēvulis un baidījās no Siržulauzēja spēka.

Turklāt viņš bija atlaidis Lutiēnas jaunkundzi.

No sarunas ar Martas kundzi Netenjels uzzināja, ka brīdī, kad viņš tika pacelts gaisā un Siržulauzēja vadītais velnēns bija viņu sitis, Lutiēnas jaunkundze bija darījusi visu, lai viņam palī­dzētu. Oficiāli viņai tika uzteikts darbs par "nekaunīgu un neat­bilstošu rīcību". Bet patiesībā zīmēšanas skolotāja bija mēģi­nājusi iesist Siržulauzēja kungam, un tas nebija izdevies tikai tāpēc, ka viņu bija aizturējuši abi Saimona draugi. Domājot par to, Netenjelam asinis sāka vārīties vēl trakāk, nekā atceroties savu pazemojumu. Skolotāja bija mēģinājusi viņu aizstāvēt, un tāpēc, ka viņa bija rīkojusies tieši tā, kā vajadzēja rīkoties pašam Krūmložņas kungam, viņa tika atlaista.

To Netenjels nekad nespēja savam meistaram piedot.

Tā kā Lutiēnas jaunkundze vairs neparādījās, vienīgais cil­vēks, kura klātbūtne Netenjelam darīja prieku, bija Martas kundze. Viņas sirsnība palīdzēja mācīties cītīgāk un pārciest pārējo skolotāju vēsumu un neieinteresētību. Bet viņš nevarēja uzticēt Martas kundzei savas ieceres: tas bija pārāk bīstami. Lai kļūtu stiprs un pasargāts, viss bija jāpatur noslēpumā. īsts burvis apspriežas tikai ar sevi.

Pēc pāris mēnešiem Netenjels izdomāja sev pirmo pārbaudi viņš izlēma izsaukt kādu zemākas klases velnēnu. Lai gan viņš diezgan droši zināja Izsaukšanas komandas, zināms risks pastā­vēja, jo zēns vēl nebija saņēmis kontaktlēcas, ar kurām varēja pārredzēt pirmos trīs līmeņus, tāpat arī oficiālo vārdu. Tie abi bija jāsaņem dienā kā Krūmložņas kungs teica -, kad viņš kļūs pietiekami pieaudzis, bet Netenjels negribēja gaidīt tik ilgi. Viņš paņēma brilles no darbistabas un nolēma nedot dēmonam ne mazāko iespēju uzzināt savu vārdu.

Netenjels nočiepa vecu bronzas plāksni no skolotāja darbis­tabas un ar lielām grūtībām izgrieza no tās raupju disku. Vairā­kas nedēļas puisēns spodrināja šo disku, līdz tas mirdzēja sveču gaismā un bez defektiem atspoguļoja attēlu.

Tad viņš sagaidīja nedēļas nogali, kad ne Krūmložņas kunga, ne kundzes nebija mājās. Tiklīdz viņu automašīna bija izbrau­kusi uz ceļa, Netenjels ķērās pie darba. Viņš saritināja savas guļamistabas paklāju un uz grīdas dēļiem uzzīmēja divus vien­kāršus pentaklus. Mirkstot baiļu sviedros, zēns aizvēra aiz­karus un iededza sveces. Starp apļiem tika novietota pīlādža koka bļoda (vajadzēja tikai vienu, jo velnēns, ko jaunais burvis gatavojās izsaukt, bija vājš un bailīgs). Kad viss bija sagatavots, Netenjels paņēma uzspodrināto bronzas disku un nolika tā pentakla centrā, kurā bija jāparādās velnēnam. Tad viņš uzlika brilles, uzvilka vecu mēteli, ko bija paņēmis no darbistabas, un, iekāpis savā piecstūrī, sāka skaitīt buramvārdus.

Sausu muti zēns izrunāja sešas Izsaukšanas zilbes un no­sauca izsaucamās būtnes vārdu. Balss nedaudz ķērās, un viņš vēlējās, kaut būtu tālredzīgi nolicis savā pentaklā glāzi ūdens. Nedrīkstēja nepareizi izrunāt nevienu zilbi.

Netenjels pagaidīja, domās noskaitot deviņas sekundes. Tas bija vajadzīgs, lai viņa vārdi nokļūtu Citā pasaulē. Tad vēl septiņas sekundes, kas izsauktajai būtnei bija vajadzīgas, lai atsauktos uz savu vārdu. Beidzot vēl trīs sekundes, kas bija nepieciešamas, lai…

…aplī parādījās kails mazulis, kas kustināja rokas un kājas, it kā peldētu gaisā. Tas lūkojās Netenjelā ar spoži dzeltenām acīm. Mazulis savilka lūpas un izpūta siekalu burbuli.

Jaunais burvis izrunāja Ieslodzījuma vārdus.

Mazulis nikni iebrēcās un, kuļot gaisu ar kājām un rokām, tika palēnām vilkts lejup uz spožo bronzas disku. Pavēle bija pietiekami stipra it kā pēkšņi iesūkts atvarā, mazulis pazuda diskā. Uz brīdi parādījas viņa niknā seja, atsitoties ar degunu pret bronzas disku; tad disku pārklāja tāda kā migla un tas atkal kļuva tīrs.

Netenjels izrunāja vēl pāris buramvārdu, lai nostiprinātu disku un pārbaudītu, vai tur neslēpjas kādas lamatas, bet viss bija kārtībā. Kājām trīcot, zēns izkāpa no sava pentakla.

Pirmā dēmona izsaukšana bija noritējusi veiksmīgi.