Samarkandas amulets

Netenjels, kuru bija pārņēmušas bēdas un kauns, nespēja paskatīties viņai acīs. Viņš kāpa augstāk, neko neatbildējis, bet beigās tomēr apstājās un izmeta: Viss bija labi. Vai jūs gadī­jumā nezināt, kas bija tas burvis ar mazajām brillītēm un plato smaidu?

Martas kundze sarauca pieri. Manuprāt, tas ir Saimons Siržulauzējs. Jaunākais tirdzniecības ministrs. Viņam nu gan ir balti zobi, vai ne? Uzlecoša zvaigzne. Vai tu satiki viņu? -Jā.

Tu esi bezpalīdzīgs.

-   Vai ar tevi tiešām viss kārtībā? Tu izskaties bāls.

-   Jā, paldies, Martas kundze. Es tagad kāpšu augšā.

-    Lutiēnas jaunkundze gaida tevi klasē.

Tu nespēj neko izdarīt.

-    Tad nu es iešu, Martas kundze.

Netenjels negāja uz klasi. Lēni, bet noteikti viņš devās uz skolotāja darbistabu, kur putekļi uz netīrajām pudelēm mir­dzēja saules gaismā, neļaujot saskatīt, kas pudelēs slēpjas.

Netenjels piegāja pie grubuļainā darba galda. Uz tā atradās diagrammas, pie kurām viņi bija strādājuši iepriekšējā dienā.

Tu esi pārāk vājš, lai aizstāvētos.

Viņš pastiepa roku pēc mazas stikla kārbiņas, kurā lidinājās un zumēja sešas radības.

To mēs vēl redzēsim.

Netenjels apņēmīgi piegāja pie sienas skapja un atvēra vienu atvilktni. Tā bija tik ļoti piebāzta, ka pusceļā iesprūda un zēnam bija jānoliek stikla kastīte malā un jārauj atvilktne no visa spēka, pirms tā atvērās. Atvilktnē blakus citiem darbarīkiem atradās arī neliels āmurs. Netenjels to izņēma, atkal pacēla stikla kastīti un, pametot atvilktni vaļā, izgāja no darbistabas.

Viņš stāvēja ēnainajā kāpņu laukumā, klusībā atkārtojot Vir­ziena un Kontroles vārdus. Stikla kastītē sešas sīkās radībiņas triecās pret stiklu ar divkāršu spēku; kastīte viņa rokās drebēja.

Tu neko nespēj.

Viesības tuvojās noslēgumam. Atvērās durvis, un pirmie burvji devās prom. Krūmložņas kungs viņus pavadīja. Viņi apmainījās ar laipnībām un atvadījās. Neviens nepamanīja bālo zēnu, kas viņus vēroja, stāvēdams zem kāpnēm.

Vārds bija jāpasaka pēc pirmajām trim komandām, bet pirms pēdējās. Tas nebija pārāk grūti, vismaz pieņemot, ka tu nesastomies pie garākajām zilbēm. Viņš atkal atkārtoja. Jā, tas nebija grūti.

Aizgāja vēl vairāki burvji. Netenjela pirksti bija sastinguši no aukstuma. Uz stikla kastītes varēja redzēt pirkstu nospie­dumus.

Jaunais burvis un abi viņa draugi iznāca no viesistabas. Viņi dzīvi sarunājās, smejoties par kādu resnvēdera izstāstītu joku. Lēnā, nesteidzīgā gaitā viņi devās pie Netenjela skolotāja, kas stāvēja pie durvīm.

Puisēns cieši sažņaudza āmuru.

Viņš turēja stikla kastīti sev priekšā. Tā nedaudz drebēja.

Vecais vīrs spieda Krūmložņas kunga roku. Aiz viņa stāvēja jaunais burvis, nepacietīgi lūkodamies uz ielu, it kā vēlētos ātrāk tikt prom.

Skaļā balsī Netenjels izrunāja pirmās trīs komandas, tad Saimona Siržulauzēja vārdu un beidzot pēdējo komandu.

Tad viņš sašķaidīja stikla kastīti.

Atskanēja plīstoša stikla troksnis un skaļa dūkoņa. Stikla gabali nobira uz paklāja. Sešas mazās radībiņas izlauzās no sava cietuma un metās lejup pa kāpnēm, izstiepušas uz priekšu dzeloņus.

Burvji tikko paspēja paskatīties augšup, kad miti jau bija viņiem uzklupuši. Trīs metās Saimonam Siržulauzējam sejā; strauji pacēlis roku, viņš parādīja kādu zīmi. Visi trīs miti pār­vērtās uguns bumbās, kas triecās pret sienu un eksplodēja. Trīs pārējie nepakļāvās komandai divi metās virsū resnvēderim, kas ar izbaiļu kliedzienu lēca malā, paklupa pār slieksni un izvēlās dārzā. Radībiņas lidinājās virs viņa, meklēdamas miesu, kur iedzelt. Resnvēderis vicināja rokas priekšā sejai, bet tam nebija lielas jēgas. Burvis saņēma divus dzēlienus, kurus pava­dīja sāpju brēcieni. Sestā radībiņa metās virsū vecajam vīram. Likās, ka viņš neko nedarīs, bet, kad mits atradās tikai collu no viņa sejas, uzbrucējs pēkšņi strauji pagriezās un sāka riņķot gaisā. Tas nepakļāvās kontrolei un nolaidās blakus Saimonam Siržulauzējam, kurš notrieca radībiņu uz paklāja.

Artūrs Krūmložņa, kurš to visu bija vērojis ar neslēptām šausmām, tagad mēģināja saņemties. Viņš izgāja dārzā, kur viņa viesis patlaban atdusējās puķudobē, un sasita plaukstas. Divi atlikušie uzbrucēji nekustīgi nokrita zālē.

Šajā brīdī Netenjels saprātīgi izlēma atkāpties.

Viņš ieslīdēja klases telpā, kur Lutiēnas jaunkundze sēdēja pie galda un lasīja žurnālu. Viņa pasmaidīja, kad zēns ienāca telpā.

Kā tev veicās? Izklausās, ka šodien sarīkota kārtīga ballīte. Esmu pārliecināta, ka dzirdēju, kā kāds saplēš glāzi.

Netenjels neko neteica, jo vēl joprojām gara acīm skatīja to ainu, kā visi trīs viņa raidītie uzbrucēji bija eksplodējuši kā uguns lodes. Viņš drebēja vai nu no bailēm, vai bezspēcīgām dusmām.

Lutiēnas jaunkundze pielēca kājās. Netenjel, nāc šurp! Kas noticis? Tu izskaties slims! Tu viss drebi… Viņa aplika roku savam skolniekam ap pleciem un pieglauda viņu tuvāk. Zēns aizvēra acis. Seja dega; viņš juta karstumu un aukstumu vien­laikus. Skolotāja kaut ko jautāja, bet viņš nespēja atbildēt…

Tobrīd klases durvis atvērās.