Samarkandas amulets

Burvis šo klusēšanu uztvēra pēc sava prāta. Tagad viņš domā, ka ir par labu, lai vispār ar mums sarunātos! viņš uz­sauca saviem draugiem un pavīpsnāja.

Resnvēderis ieķiķinājās, aizlicis roku priekšā mutei, bet sir­mais vīrs nosodoši pašūpoja galvu. Njā, viņš novilka.

-    Ej nu prom, zēn, meistars sacīja.

-   Pagaidi, Krūmložņa, jaunais vīrietis teica, plati pasmai­dot. Pirms viņš aiziet, paskatīsimies, ko tu viņam esi iemācījis. Tas būs uzjautrinoši! Panāc šurp, puis!

Netenjels palūkojās uz Krūmložņas kungu, kas izvairījās no šī skatiena. Viņš lēni un negribīgi tuvojās burvju grupiņai. Jau­nais vīrietis uzsita knipi un sāka bērt jautājumus.

-    Cik daudz ir klasificētu garu grupu?

Māceklis atbildēja, ne mirkli nevilcinoties: Trīspadsmit tūkstoši četrdesmit sešas grupas, ser.

-    Un neklasificētu?

-    Petronijs uzrāda četrdesmit piecus tūkstošus, Zavatini četrdesmit astoņus tūkstošus.

-    Kāda ir Kartāgas apakšgrupas modus apparendi ?

-    Tie parādās kā raudoši bērni vai kā dubultnieki, parasti ar tiem sastopas burvji agrā jaunībā.

-    Kā šos garus var padzīt?

-   Jāliek viņiem izdzert vāts ēzeļa piena.

-    Hmm. Kādi drošības pasākumi jāievēro, izsaucot kokatrisu?

-   Jāvalkā brilles ar spoguļstikliem. Un jāapjož pentakls ar spoguļiem no abām pusēm, lai piespiestu kokatrisu skatīties vienmēr vienā virzienā, kur tam būs uzrakstītas turpmākās darbības instrukcijas.

Netenjela pašpārliecinātība pieauga. Šādas sīkas detaļas viņš jau sen bija iegaumējis un ar prieku redzēja, ka šīs ātrās un pre­cīzās atbildes nenoliedzami kaitināja jauno burvi. Resnvēderis bija pārtraucis ķiķināt, un vecais vīrs, kas bija klausījies, galvu piešķiebis, pāris reižu pat bija piekrītoši pamājis. Zēns redzēja, ka arī meistars smaida. Bet tas nav tavs nopelns, Netenjels no­domāja. To visu esmu izlasījis pats. Tu man neesi iemācījis neko.

Pirmo reizi jaunā burvja jautājumu tirādē bija iestājusies pauze. Viņš acīmredzot kaut ko pārdomāja un beidzot, runājot lēni un apdomīgi, teica: Labi. Kādi ir seši Vadīšanas vārdi? Jebkurā valodā.

Artūrs Krūmložņa beidzot ierunājās: Esi taču taisnīgs, Saimon! To viņš vēl nav mācījies! Bet audzēknis neņēma vērā meistara protestu. Šo formulu zēns jau bija izlasījis septiņās no grāmatām, kuras atradās Krūmložņas kunga grāmatplauktā un kuras viņš bija sācis lasīt pēdējā gada laikā.

-Appare; Mane; Ausculta; Se Dede; Pare; Redi Parādies; Paliec; Klausies; Paklausi; Pakļaujies; Atgriezies. Un Neten­jels triumfējoši ielūkojās jaunā burvja acīs.

Klausītāji atzinīgi iemurdējās meistars nu jau smaidīja arvien platāk, resnvēderis izbrīnā uzrauca uzacis, bet vecais burvis sašķieba seju un izdvesa: Bravo! Bet jaunais burvis tikai noskurinājās, it kā šī atbilde nebūtu nekas īpašs. Viņš izskatījās tik iedomīgs un uzpūtīgs, ka Netenjels juta: prieks par saviem panākumiem pārvēršas dusmās.

-    Laikam ir pazeminājušās prasības, jaunais vīrietis teica, izņemdams no kabatas mutautiņu un noslaucīdams neredzamu puteklīti no uzvalka piedurknes, ja jau atpalicis audzēknis var tikt uzslavēts par kaut ko tādu, ko mēs visi esam iezīduši ar mātes pienu.

-    Jūs vienkārši esat neveiksminieks! Netenjels izsaucās.

Telpā iestājās klusums. Tad jaunais burvis izgrūda vienu

vārdu, un Netenjels juta, ka uz pleciem uzguļas kaut kas smags. Neredzamas rokas sagrāba viņu aiz matiem un parāva galvu atpakaļ ar tik mežonīgu spēku, ka zēna seja vērās griestos un viņš sāpēs iekliedzās; viņš mēģināja pacelt rokas, bet sajuta, ka tās ir kā piesietas pie sāniem un visi muskuļi saistīti ar tādu kā mezglu, kas apvijies viņam apkārt līdzīgi milzīgai mēlei. Pui­sēns spēja saskatīt tikai griestus. Viņš juta, ka atsegto kaklu kņudina neredzami pirksti. Panikas pārņemts, Netenjels sauca pēc sava meistara.

Kāds pienāca viņam tuvāk, bet tas nebija meistars. Tas bija jaunais burvis.

-     Ko nu, pašpārliecinātais iznireli? jaunais vīrietis indīgi jautāja. Ko tu darīsi tagad? Vai tu vari atbrīvoties? Nē. Cik pārsteidzoši: tu esi bezpalīdzīgs. Tu zini dažus vārdus, bet nespēj neko izdarīt. Iespējams, ka šis tev iemācīs, cik bīstami būt nekaunīgam, ja esi pārāk vājš, lai aizstāvētos. Un tagad pazūdi no manām acīm!

Kāds ieķiķinājās zēnam pie auss un tad ar spēcīgu lēcienu nolēca no muguras. Tajā pašā brīdī viņa rokas bija brīvas. Galva noliecās, un no acīm sāka ritēt asaras. Netenjels raudāja sāpju dēļ, taču baidījās, ka pārējie uztvers šīs asaras kā gļēvuma pazīmi. Viņš noslaucīja acis ar piedurkni.

Istabā valdīja klusums. Visi burvji bija pārtraukuši sarunas un skatījās uz viņu. Netenjels palūkojās uz savu meistaru, mēmi lūdzot pēc padoma vai palīdzības, bet Artūra Krūmložņas acīs bija lasāms tikai niknums niknums, kas bija veltīts audzēk­nim. Puisēns novērsās, pagriezās un gāja cauri klusajai istabai, atvēra durvis un izgāja ārā.

Viņš klusi un kārtīgi aizvēra aiz sevis durvis.

Bāls un ar neizteiksmīgu skatienu acīs skolnieks kāpa augšup.

Pa ceļam viņš sastapa Martas kundzi.

-    Kā tev gāja, mīļais? viņa vaicāja. Vai varēji paspīdēt ar savām zināšanām? Vai kaut kas noticis?