Samarkandas amulets

-    Turklāt es būšu kopā ar tevi visu Izsaukšanas laiku, blakus pentaklā. Man pie rokas būs dučiem aizsargājošu burvestību un daudz pulverveida rozmarīna. Mēs sāksim ar kādu jauku dēmoniņu, piemēram, smilšu krupja velnēnu. [26] [1] smilšu krupja velnēns neinteresants radījums, kas izskatās un uzvedas gandrīz kā parasts krupis. Ja viss izdosies, turpināsim ar kurmēnu. [27] [1] Kurmēns vēl garlaicīgāks radījums par smilšu krupja velnēnu, ja vien tas ir iespējams.Secināju, ka šis burvis ir ļoti neapķērīgs, ja vēl nebija pama­nījis nicinājuma liesmiņu puišeļa acīs. Bet vecais vīrs dzirdēja tikai Netenjela pazemīgo balsi. Jā, ser. Es ļoti gaidu šo mir­kli.

-    Lieliski. Vai tev jau ir kontaktlēcas?

-    Jā, ser. Saņēmu tās pagājušajā nedēļā.

-    Labi. Tad mums vēl jānokārto tikai viens…

-    Vai gadījumā pie durvīm kāds neklauvēja, ser?

-    Nepārtrauc mani, puika! Kā tu uzdrīksties! Mums jāno­kārto vēl kaut kas, ko varu novilcināt, ja tu neuzvedīsies pie­nācīgi: tas ir, mums tev jādod vārds, kādā tevi sauks ikdienā. Pievērsīsimies šim uzdevumam pēcpusdienā. Pēc pusdienām ienāc bibliotēkā ar Loeiu's[28][1] Grāmatu izdevniecība Vācijā. Tulk. piez. Vārdu almanahu, un mēs kopā izraudzīsimies tev vārdu.

-    Jā, ser.

Zēna pleci bija nošļukuši, viņa balss tikko dzirdama. Viņam pat nevajadzēja redzēt mani līksmojam savā tīklā, lai zinātu, ka esmu visu sapratis.

Netenjels nebija viņa oficiālais vārds. Tas bija vārds, ko zēnam bija devuši vecāki. Šis muļķis bija mani izsaucis, vēl nesaņēmis savu oficiālo vārdu. Un tagad es zināju viņa īsto vārdu! Krūm­ložņa atgāzās savā krēslā. Ko tu gaidi, puika? Nav laika slais­tīties līdz pusdienām tev vēl daudz kas jāiemācās. Vari iet.

Jā, ser. Paldies.

Zēns apātiski vilkās uz durvīm. Priecīgi klabinot apakšžokli, es viņam sekoju, atmuguriski apmetot astoņkārtīgu kūleni.

Viņš tagad bija manās rokās. Mēs bijām gandrīz vienlīdzīgi. Puika zināja manu vārdu, es viņējo. Viņam bija sešu gadu pie­redze, man piectūkstoš desmit. Te kaut ko varēja iesākt.

Pavadīju viņu augšup pa kāpnēm. Viņš tūļājās, lēni velkot kājas.

Pasteidzies taču! Dodies atpakaļ uz savu pentaklu. Es stei­dzos pa priekšu, mani sajūsmināja gaidāmā sacensība ar zēnu.

Vēl tikai astoņi pakāpieni.

Netenjels

12

Kādā vasaras dienā, kad Netenjelam bija desmit gadu, viņš kopā ar skolotāju apsēdās uz akmens sola dārzā, mēģinādams uzskicēt aiz sētas augošo kastaņkoku. Saule karsēja sarkanos ķieģeļus. Pa sētas malu pastaigājās pelēkbalts kaķis, ritmiski šūpodams asti no vienas puses uz otru. Koka lapas sašūpoja viegla vēsma, tā atnesa sev līdzi maigo rododendru ziedu smaržu. Sūnas uz statujas mirdzēja zeltainajā saules gaismā. Zumēja kukaini.

Todien viss mainījās.

-    Pacietību, Netenjel.

-    Jūs to atkārtojat visu laiku, Lutiēnas jaunkundz.

-    Un atkārtošu vēlreiz, nav nekādu šaubu. Tu esi pārāk nemierīgs. Tā ir tava lielākā nelaime.

Netenjels saniknots ieskicēja koka ēnojumu.

-    Bet tas ir tik kaitinoši! viņš iesaucās. Meistars man nekad neļauj neko pamēģināt! Es drīkstu tikai iedegt sveces, kūpināt vīraku un vēl pāris lietu, ko es spētu izdarīt pat miegā, stāvot uz galvas! Man pat neļauj runāt ar gariem.

-    Arī tas ir pareizi, Lutiēnas jaunkundze stingri teica. Atceries, ka ēnojumam jābūt maigam. Nekādu stingru līniju.

-    Tas ir smieklīgi, Netenjels neatkāpās. Viņš neaptver, ko es spēju izdarīt. Esmu izlasījis visas grāmatas, es…

-    Visas grāmatas?

-    Visas tās, kas atrodas mazajā grāmatplauktā, un viņš teica, ka man tās jāizlasa tikai līdz divpadsmit gadu vecumam. Man vēl nav pat vienpadsmit, Lutiēnas jaunkundzi Esmu jau apgu­vis Virziena un Pakļaušanas vārdus vai vismaz lielāko to daļu; es varētu dot džinam pavēli, ja meistars man kādu no viņiem izsauktu. Bet viņš pat neļauj pamēģināt!

-    Nevaru pateikt, kas ir nepievilcīgāka tava lielīšanās vai tavs sapīkums, Netenjel. Tev jābeidz raizēties par to, kā tev nav, un jāpriecājas par to, kas tev ir patlaban. Piemēram, šis dārzs. Es ļoti priecājos, ka šodien varējām noturēt stundu dārzā.

-    Es vienmēr nāku šurp, kad vien iespējams. Te man raisās domas.

-    Tam es ticu. Te ir tik mierīgi un savrupi… Tādas vietas kā šī Londonā nav daudz, tāpēc jūties pateicīgs, ka tu te dzīvo!

-    Turklāt man ir jauka sabiedrība, Netenjels sacīja, norā­dot uz skulptūru. Man viņš patīk, lai gan es nezinu, kas viņš tāds ir.

-   Viņš? Lutiēnas jaunkundze pacēla acis no skiču albuma, bet turpināja zīmēt. Ā, es zinu. Viņa vārds ir Gledstons.

-    Kā, lūdzu?

-    Gledstons. Tu taču zini. Vai tad Pārsela kungs nav tev mācījis jaunāko laiku vēsturi?

-    Esmu apguvis mūsdienu politiskās zinības…

-    Tas ir pārāk vēls laika periods. Gledstons ir miris jau vai­rāk nekā pirms simts gadiem. Sava laikmeta varonis. Viņam par godu tika izkaltas tūkstošiem statuju un izvietotas pa visu val­sti. Un tas bija taisnīgi. Arī tu Gledstonam vari būt pateicīgs.

Netenjels bija samulsis. Kāpēc?