Samarkandas amulets

Iegāzt otru burvi tas nebija nekas neparasts. Tas piederēja pie lietas. [23] [1] Burvji ir visneiecietīgākā, greizsirdīgākā un divkosīgākā cilvēku grupa uz zemes, pat briesmīgāki par advokātiem un akadēmiķiem. Viņi dievina varu un vēlas to turēt savās rokās, un meklē iespējas ieriebt saviem sāncenšiem. Aptuveni rēķinot, apmēram astoņdesmit procentos dēmonu izsaukšanas gadījumu tiek dota pavēle nodarīt kaitējumu kādam citam bur­vim vai aizstāvēt burvi pret kāda cita nodarīto kaitējumu. Savukārt garupasaulē lielākā daļa ciņu ir bez personiskiem iemesliem, jo mēs jau necī­nāmies, savas gribas vadīti. Piemēram, man patlaban nebija nekāda naida pret Fakvarlu; nu labi tie ir meli, man viņš riebās bet ne vairāk kā pa­rasti. Galu galā, mūsu abpusējā nepatika bija sakņota daudzos gadu simtos, pat tūkstošos. Bet burvji ķildojās sava prieka pēc. Šajā sakarā mums būtu kaut kas jādara.

Bet iegāzt savu meistaru tas bija mazliet neparasti,

turklāt vēl ņemot vērā, ka šādu nejaucību pastrādā divpadsmit­gadīgs knēvelis. Pieaugušie burvji ķildojās smieklīgi regulāri, bet nejau tik agrā jaunībā, kad viņi vēl tikai apgūst visus burvju mākslas noteikumus un likumus.

Kā es zināju, ka burvis, uz kura darbistabu dodos, ir zēna meistars? Nu, ja vien vecie paradumi nebija atmesti un mācekļi netika sūtīti uz internātskolām apgūt burvju mācības (kas gan bija maz ticams), tad cita izskaidrojuma vienkārši nebija. Burvji turēja savus amata noslēpumus cieši savās noslēgtajās, sīkajās sirsniņās, krājot burvestību doto spēku gluži kā sīkstuļi zeltu, un ar vislielāko piesardzību savas zināšanas nodeva tālāk. Kopš burvju viduslaikiem mācekļi vienmēr bija dzīvojuši savu meis­taru mājās viens māceklis pie viena meistara un burvju māksla tika apgūta vislielākajā slepenībā. No zikurātiem līdz piramīdām, no svētajiem ozoliem līdz debesskrāpjiem, gadu tūk­stošiem mainoties, šī kārtība nemainījās.

Tātad: lai paglābtu savu ādu, šis nepateicīgais bērns bija gatavs izsaukt spēcīga burvja dusmas pār sava nevainīgā meis­tara galvu. Iespaidīgi. Lai gan viņš droši vien bija uz vienu roku ar kādu no pieaugušajiem acīmredzot sava meistara ienaidnie­kiem -, tas tomēr bija apbrīnojami gudrs plāns, īpaši tik jaunam cilvēkam.

Iztipināju ārā no vannasistabas uz savām astoņām kājām. Un tur es ieraudzīju meistaru.

Nekad nebiju dzirdējis par šo burvi Artūru Krūmložņu. Tāpēc iedomājos, ka viņš ir kāds sīks burvītis, triku meistars, kurš nekad nav uzdrošinājies traucēt augstākās garu pasaules būtnes tādas kā mani. Kad viņš pagāja man garām un iegāja vannasistabā (tātad biju iznācis no tās pēdējā brīdī), ierindoju šo cilvēku pie burvju pasaules viduvējībām. To apliecināja ari viņa izskats, kurā bija viss, kas parastam cilvēkam liktos burvim pie­derīgs, gari, pinkaini mati pelnu krāsā, gara, gaiša bārda, kas bija pastiepta uz priekšu gluži kā kuģa priekšgals, un biezas, nokarenas uzacis. [24] [1] Burvji, kuriem ir mazākas spējas, pieliek lielas pūles, lai izskatītos tieši tā. Bet patiešām vareni burvji uzjautrinās, izskatīdamies pēc grāmat­vežiem. Varēju iztēloties viņu traucamies pa Lon­donu melnā velveta uzvalkā, matiem plīvojot. Viņam noteikti bija apzeltīts spieķis un varbūt pat švītīgs apmetnis. Jā, tad viņš noteikti izskatījās ļoti iespaidīgi. Bet ne pašlaik, kad kātoja uz vannasistabu, kāpjot virsū uz pārāk garajām pidžamas starām un nesdams padusē salocītu avīzi.

-   Marta! Krūmložņa uzsauca, pirms bija aizvēris vannasis­tabas durvis.

No guļamistabas iznāca maza, apaļīga sieviete. Par laimi, viņa bija kārtīgi saģērbusies. Jā, dārgais?

-    Man likās, tu teici, ka tā sieviete vakar visu uzkopa?

-    Jā, tā arī bija. Kāpēc vaicā?

-   Jo gaitenī pie griestiem stiepjas netīrs zirnekļa tīkls un tajā karājas atbaidošs zirneklis. Pretīgi. To mājkalpotāju vajadzētu atlaist.

-   Jā, jā, es redzu. Cik nejauki! Neuztraucies, es ar viņu paru­nāšu. Un tūlīt pat atnākšu ar putekļu lupatu, lai to zirnekļa tīklu aizvāktu.

Dižais burvis kaut ko noburkšķēja un aizvēra vannasista­bas durvis. Sieviete samierinoši pašūpoja galvu un, dungodama jautru dziesmiņu, kāpa lejup. "Atbaidošais" zirneklis ar divām no savām kājām parādīja nepieklājīgu žestu uz vannasistabas durvju pusi un aizrāpoja pa griestiem, stiepdams aiz sevis zir­nekļa tīklu.

Pagāja pāris minūtes, līdz nokļuvu pie ieejas darbistabā, kas atradās vēl stāvu zemāk. Un te apstājos. Durvis bija aizsargātas pret nevēlamiem ienācējiem ar burvestību, kas izskatījās pēc piecstaru zvaigznes. Tas nebija nekas sarežģīts. Zvaigzne izska­tījās kā uzzīmēta ar sarkanu krāsu; bet, ja kāds neuzmanīgais atvērtu durvis, lamatas tiktu iedarbinātas un sarkanā krāsa pārvērstos savā īstajā formā par uguns mēlēm.

Zinu, zinu, izklausās vienreizēji, bet patiesībā tas tāds nieks vien ir. Varbūt nobiedētu ziņkārīgu mājkalpotāju, bet ne jau Bartimaju. Pacēlu savu aizsargvairogu, un, pieskāries durvīm ar vienu kāju, tūlīt pat atlēcu metru nostāk.