Samarkandas amulets

Skolotājs bija ļoti apmierināts ar sava audzēkņa sekmēm, un Netenjels, par spīti savai neapmierinātībai ar apmācības lēno gaitu, jutās iepriecināts par to, ko bija iemācījies. Viņu starpā valdīja ja ne tuvas, tomēr tādas attiecības, kas deva labumu abiem. Un tā varbūt būtu arī turpinājies, ja vasarā pirms Neten­jela vienpadsmitās dzimšanas dienas neatgadītos kāds briesmīgs notikums.

Bartimajs

10

Beidzot pienāca rīts.

Austrumu pusē debesīs uzplaiksnīja pirmie saules stari. Pie Doklendas horizonta atmirdzēja gaismas oreols. Es uzgavilēju. Jau sen bija laiks…

Šī nakts bija mani nogurdinājusi un brīžiem pat pazemojusi. Biju slēpies, vilcinājies un bēdzis pa visu Londonu. Pret mani rupji bija izturējusies trīspadsmit gadus veca meitene. Biju slē­pies atkritumu tvertnē. Un tagad, kronis visam, es tupēju uz Vestminsteras abatijas jumta, izliekoties par notekcauruli gargoilas formā. Kas varētu būt vēl sliktāk…

Uzlecošās saules stari atmirdzēja uz amuleta, kas bija apsiets ap manu ķērpjiem noaugušo kaklu. Tas uzmirdzēja spoži kā stikls. Pastiepu nagu, lai to paslēptu, ja nu gadījumā tuvumā būtu kāda vērojoša acs, bet vairs nebiju tik noraizējies kā naktī.

Biju palicis slēpjamies atkritumu tvertnē tumšajā alejā vai­rākas stundas pietiekami ilgi, lai atpūstos un mans kažoks piesūktos ar pūstošu dārzeņu smaku. Tad man ienāca prātā lie­liskā doma ieņemt šo nekustīgo pozu uz abatijas jumta. [19] [1] Daudzi vareni burvji pēc savas nāves (un daži ari pirms nāves) deviņ­padsmitajā un divdesmitajā gadsimtā tika apbedīti Vestminsteras abatijā. Gandrīz katrs no viņiem kapā līdzi paņēma vienu spēcīgu maģisko priekš­metu. Tas bija saistīts ne tikai ar pašapzinīgu savas bagātības un varas apliecināšanu. Tā bija arī spītīga liegšana saviem mantiniekiem mantot šo spēcīgo maģisko priekšmetu un mantinieki neuzdrīkstējās paņemt šos priekšmetus no kapa, baidoties no mirušo atriebības.

Mani

sargāja ēkas maģisko ornamentu daudzveidība, kas maskēja amuleta signālu. No mana jaunā skatpunkta tālumā gan biju pamanījis pāris lidojošās lodes, bet neviena no tām nepienāca tuvāk. Beidzot nakts bija aizplūdusi un burvji bija noguruši. Izlūklodes nozuda. Uzausa gaisma.

Saulei lecot, es nepacietīgi gaidīju, kad mani izsauks. Zēns bija teicis, ka darīs to saullēktā, bet viņš droši vien gulēja kā sists, kā jau visi pusaudži.

Izmantoju šo laiku lietderīgi, lai sakārtotu domas. Bija pilnīgi skaidrs, ka puika bija antiņš un grēkāzis, kuru izmantoja pie­audzis burvis, kas šim bērnam kāroja uzvelt vainu par zādzību. To nebija grūti uzminēt šādā vecumā neviens bērns pats neuz­drošinātos mani izsaukt un likt man izpildīt tik lielu uzdevumu. Pieņemsim, ka nezināmais pieaugušais burvis gribēja izrēķinā­ties ar Siržulauzēju un iegūt kontroli pār amuleta spēku. Ja tā, viņš pamatīgi riskēja. Ņemot vērā iespaidīgās medības, no kurām šonakt biju izvairījies, par šo zaudējumu bija nobažīju­šies vairāki spēcīgi burvji.

Pat viens pats Saimons Siržulauzējs bija grūti uzveicams pre­tinieks. Tas, ka viņš spēja paturēt savā dienestā (un savaldīt) abus gan Fakvarlu, gan Džaboru -, liecināja par viņa spēku. Nedotu ne pliku grasi par to burvi, kas uzdrošinājies ar viņu saķerties.

Un tad vēl tā meitene, kuras draugiem nekaitēja manas bur­vestības un kura spēja redzēt cauri manai ilūzijai. Bija pagājuši jau vairāki gadsimti, kopš pēdējo reizi biju sastapies ar šādu cilvēku, tāpēc man interesēja, ko viņa dara Londonā. Nebija skaidrs, vai šie cilvēki apzinās savus spēkus vai ne. Skuķis pat īsti nesaprata, kas tas par amuletu, vienīgi to, ka tas ir pie­tiekami vērts, lai to iegūtu sev. Viņa pilnīgi noteikti nebija ne Siržulauzēja, ne zēna sabiedrotā. Dīvaini… Es nespēju to visu salikt kopā.

Galu galā tā nebija mana problēma. Saullēkts apspīdēja aba­tijas jumtu. Atļāvos sakļaut spārnus un atpūsties.

Un tad es tiku izsaukts.

Šķita, ka simtiem tūkstošu āķu ieķeras manī. Mani vienlai­kus rāva vairākos virzienos. Pārāk ilgi paliekot uz vietas, riskēju tikt saraustīts gabalos, turklāt šoreiz man nebija iemesla kavē­ties. Vēlējos atdot amuletu, lai tas vienreiz būtu nokārtots.

Ar šo cerību es padevos izsaukumam, pazudu nojumta…

…un atkal parādījos zēna istabā. Paskatījos visapkārt.

-    Labi, kas tad tas?

-   Es pavēlu tev, Bartimaj, atklāt, vai tu esi prasmīgi un pil­nīgi izpildījis savu uzdevumu…

-    Protams, esmu kā tad tu domā, kas tas ir dārglieta, vai? ar savu gargoilas nagu norādīju uz amuletu, kas karājās man kaklā. Tas šūpojās un mirgoja sveču gaismā. Samarkan­das amulets. Tas piederēja Saimonam Siržulauzējam. Tagad tas ir tavs. Drīz tas atkal piederēs Saimonam Siržulauzējam. Ņem to un tiec galā ar sekām. Kas tev tas par pentaklu: kas tās par rūnām? Un šī vēl viena papildu līnija?

Puika izrieza krūtis. Tas ir Adelbranda pentakls. Ja es nezinātu labāk, es varētu zvērēt, ka viņš pasmīnēja, lai gan tik jauniem cilvēkiem šāda sejas saviebšana ir ļoti neraksturīga.