Samarkandas amulets

Es negribēju ielaisties strīdiņā ar divpadsmitgadīgu puišeli, īpaši ar tādu, kurš spēja man pavēlēt, lai izpildu viņa gribu, tāpēc pastiepos ārpus sava apļa un paņēmu amuletu.

-    Un ko tagad? Kad ieradīsies Saimons Siržulauzējs, es to neturēšu pie sevis. Atdošu to viņam un vēl zemu paklanīšos, un norādīšu uz aizkariem, aiz kuriem tu trīcēdams slēpsies.

-    Pagaidi…

Viņš izvilka kaut ko spīdīgu no vienas ietilpīgā mēteļa iekš­kabatas. Vai pieminēju jau, ka šis mētelis bija viņam vismaz trīsreiz par lielu? Tas acīmredzot kādreiz bija piederējis ļoti nevīžīgam burvim, jo, lai gan krietni salāpīts, uz tā joprojām bija saskatāmi nepārprotami uguns un asiņu traipi, kā arī plē­sīga zvēra nagu atstātās pēdas. Novēlēju visas šīs nelaimes arī knaukim.

Tagad viņš kreisajā rokā turēja disku no stikla un spodri­nāta misiņa. Pāris reižu pārlaida tam roku un sakoncentrējies sāka lūkoties atspīdošajā metālā. Velnēns, kas bija iesprostots diskā, pēc brīža atbildēja. Parādījās tumšs attēls, zēns to rūpīgi pētīja. Viņš bija pārāk tālu, lai arī es saskatītu attēlu, bet, kamēr mana saimnieka uzmanība bija novērsta, es nedaudz papētīju apkārtni.

Istaba… Gribēju atrast atslēgu viņa personībai. Iespējams, kādu viņam adresētu vēstuli vai uz mēteļa uzšūtu vārdu. Agrāk tas vienmēr bija izdevies. Es, protams, nemeklēju knēveļa īsto vārdu tas būtu par daudz prasīts -, bet iesākumam labi noderētu arī viņa oficiālais vārds. [22] [1] Visiem burvjiem ir divi vārdi oficiālais vārds un īstais, piedzimstot dotais vārds. īsto vārdu viņiem devuši vecāki, un, tā kā tas ir dabiski sais­tīts ar viņu būtību, šis vārds slēpj lielu spēku un arī vājumu. Burvji cenšas šo vārdu paturēt slepenībā, jo, ja to uzzina ienaidnieks, viņš vai viņa var iegūt varu pār burvi, tāpat kā burvis var izsaukt džinu tikai tad, ja zina viņa īsto vārdu. Tāpēc burvji ļoti rūpīgi slēpj savu īsto vārdu, aizstājot to ar oficiālo vārdu, kas viņiem dots, kad viņi sasniedz noteiktu gadu skaitu. Ir noderīgi zināt burvja oficiālo vārdu lai gan daudz, daudz labāk ir zināt īsto, slepeno.

Bet man nelaimējās. Pati personiskākā un noderīgākā istabas mēbele viņa galds bija rūpīgi apsegts ar biezu, melnu audumu. Skapis istabas stūrī bija aizvērts; tāpat arī skapītis ar atvilktnēm. Starp sveču kalniem bija nolikta vāze ar svaigiem ziediem jauks žests. To puika tur katrā ziņā nebija nolicis pats, tātad kādam viņš patika.

Jaunais burvis pavēcināja labo roku virs diska, un tā virsma atkal satumsa. Viņš to ielika kabatā un palūkojās uz mani. Ui, ui! Tūlīt būs.

Bartimaj, viņš iesāka. Pavēlu tev paņemt Samarkandas amuletu un paslēpt to burvja Artūra Krūmložņas mantu glabā­tavā, noliekot tā, lai to nevar pamanīt, un izdarīt to tik klusi, lai neviens ne cilvēks, ne gars nevienā no līmeņiem neredzētu tevi ne ienākam, ne izejam; pēc tam es tev pavēlu nekavējoties atgriezties pie manis, klusi un nemanāmi, un gaidīt turpmākās pavēles.

Zēnam jau seja metās zila, kad viņš beidza šo runu, jo pavēli visu bija izteicis vienā elpas vilcienā.**

[1] Tas ir ļoti ieteicams, ja ir darīšana ar tādām apķērīgām, gudrām būt­nēm kā es. Bieži vien pauzi starp vārdiem var iztulkot kā punktu, kas vai nu maina pavēles jēgu, vai arī vienkārši pārvērš visu pavēli par birokrā­tisku muldēšanu. Ja mēs kaut ko varam iztulkot nepareizi sev par labu, esi drošs mēs tā arī izdarīsim.

Nikni palūkojos no savu akmens uzacu apakšas. Ļoti labi. Kur šis nelaimīgais burvis atrodas?

Mans pavēlnieks pasmaidīja. Lejasstāvā.

Lejasstāvā… tas nu gan bija pārsteidzoši!

-    Iegāzīsi savu meistaru, ko? Nejauki…

-             Es netaisos viņu iegāzt. Es tikai gribu, lai amulets ir dro­šībā, aiz visām tām aizsargsistēmām, kas vien viņam ir. Tur to neviens neatradīs. Sīkais apklusa. Bet ja nu tomēr…

-             Tad aizdomas nekritīs uz tevi. Tipisks burvju triks. Tu mācies ātrāk nekā vairums bērnu.

-    To neviens neatradīs.

-    Tu tā domā? To mēs vēl redzēsim.

Es tomēr nevarēju te visu dienu uzkavēties sarunādamies. Ar burvestības palīdzību padarīju amuletu mazu un liku tam izska­tīties pēc zirnekļa tīkla. Tad zirnekļa izskatā ielīdu tuvākajā grīdas dēļa šķirbā un atkal parādījos griestu plaisā apakšstāva istabā.

Biju nonācis tukšā vannasistabā. Durvis bija atvērtas. Es steidzos pa baltā apmetuma klātajiem griestiem tik ātri, cik manas astoņas kājas spēja mani nest. Un brīnījos par zēna nekaunību.