Samarkandas amulets

Ar prieku vēroju, kā zēns saviebjas, izdzirdot savu vārdu. Viņa acis šaudījās pa labi un pa kreisi, meklējot, vai neesmu šeit ielavījies.

Burvis nekā neizrādīja, ka būtu dzirdējis sievas vārdus, un turpināja gremdēties rīta avīzē. Viņa kundze sāka kārtot diezgan nožēlojamos sausos ziedus uz kamīna malas. Tagad es sapratu, kas bija nolicis zēna istabā puķu vāzi. Sausās puķes vīram, svaigi ziedi māceklim tas izskatījās interesanti.

Krūmložņa atkal atlocīja, pāršķīra un salocīja avīzi un turpi­nāja lasīt. Zēns klusi stāvēja un gaidīja. Tagad, kad biju ārpus pentakla un tādējādi nebiju pakļauts tiešai viņa kontrolei, es varēju viņu novērtēt daudz bezkaislīgāk. Viņš bija novilcis mēteli un tērpies tikai pelēkās biksēs un džemperī. Jaunā burvja mati bija samitrināti un atglausti atpakaļ, zem rokas atradās papīru sainis. Pats cieņas un godbijības iemiesojums.

Viņam nebija nekādu īpašu pazīmju ne dzimumzīmes, ne rētas, ne citu īpatnību. Puikas mati bija tumši un taisni, seja pastiepta uz priekšu. Āda ļoti bāla. Paviršam vērotājam viņš varētu šķist pavisam neievērojams. Bet mans gudrais un nenovīdīgais skatiens pamanīja arī ko citu: zēna vērīgās acis; pirkstus, kas nepacietīgi bungoja pa papīru ķīpu; smalko seju, kas spēja pieņemt tādu izteiksmi, kādu no viņa gaidīja. Tieši tobrīd audzēknim bija padevīga, bet vērīga sejas izteiksme, kam vajadzēja glaimot vecajam vīram. Tomēr acis nemitīgi klīda pa istabu, meklējot mani.

Negribēju bērnam likt ilgāk mocīties. Kad viņš skatījās manā virzienā, es pāris reižu pagriezos, pakustināju dažas kājas, prie­cīgi pagorīju vēderu. Puika tūlīt pat mani pamanīja, kļuva vēl bālāks nekā pirms tam un iekoda lūpā. Bet viņš nevarēja neko darīt, nenododams sevi.

Manas jautrās dejas vidū Krūmložņa pēkšņi nikni norūcās un uzsita ar plaukstu pa galdu. Paskaties tikai, Marta! viņš sacīja. Mierdaris atkal sacerējis vienu no tiem saviem austrumu stila gabaliem. Arābijas gulbji… Vai tu kādreiz esi dzirdējusi tādas sentimentālas muļķības? Un tik un tā biļetes uz visām izrādēm ir izpārdotas jau līdz janvārim… Cilvēki ir dīvaini!

-   Visas biļetes jau izpirktas? Ak, Artūr, es arī gribēju šo izrādi redzēt…

-   Es citēju: "..luga, kurā jauka misionāru meitene no Cizikas iemīlas brūnādainā džinā.." tās ir ne tikai romantiskas, bet arī sasodīti bīstamas muļķības! Cilvēki tiek dezinformēti…

-   Ak, Artūr…

-    Tu esi redzējusi džinu, Marta. Vai tu jebkad esi manījusi džinu ar "melnām acīm, kas izkausē tavu sirdi"? Varbūt vienīgi izkausē tavu seju…

-    Tev taisnība, Artūr.

-    Bet Mierdaris jau zina labāk. Cik apkaunojoši! Es nudien kaut ko uzsāktu, ja viņš nebūtu tik tuvos draugos ar premjer­ministru.

-    Jā, mīļais. Vai tu vēlies vēl kafiju?

-    Nē. Premjerministram labāk vajadzētu palīdzēt manam Iekšlietu departamentam, nevis izniekot laiku, tiekoties ar rakstniekiem. Pagājušajā nedēļā vien četri zagļi, Marta, četri. Un nozagtas vērtīgas lietas. Es tev saku, viss iet uz leju. To pateicis, Krūmložņa ar vienu roku pacēla uz augšu ūsas, ar otru pielika pie mutes kafijas krūzi un skaļi iestrēba dzērienu. Marta, šī ir auksta. Uzsildi vēl kafiju, labi?

Sieva devās prom izpildīt uzdevumu. Tiklīdz viņa bija izgā­jusi, burvis nolika avīzi malā un beidzot pievērsās savam audzēknim.

Vecais vīrs nokāsējās. Tā. Tu esi klāt, vai ne?

Par spīti uztraukumam, zēna balss bija mierīga. Jā, ser. Jūs vēlējāt mani ataicināt.

-    Tā gan. Es esmu runājis ar taviem skolotājiem, un, izņe­mot Sindras kungu, visiem par tevi ir labas atsauksmes. Viņš pacēla roku, lai apklusinātu zēnu, kurš jau gribēja izteikt patei­cību. Tu nudien to neesi pelnījis pēc tā, ko izdarīji pagāju­šajā gadā. Tomēr, par spīti konkrētiem trūkumiem, uz kuriem vairākkārt esmu vērsis tavu uzmanību, pamatprincipu apguvē tu esi krietni progresējis. Tāpēc, burvis ieturēja izteiksmīgu pauzi, ir pienācis laiks tev pirmoreiz izsaukt dēmonu.

Pēdējo teikumu viņš izrunāja ļoti lēni, acīmredzot gribēdams iedvest zēnā bijību. Bet Netenjela (kā es tagad zināju viņu saukt) domas bija kaut kur citur. Viņš domāja par zirnekli.

Zēna izklaidība nepaslīdēja garām Krūmložņam neievērota. Viņš stingri pabungāja pa galdu, lai pievērstu sava audzēkņa uzmanību.

-    Klausies, ko es saku, puika! viņš sacīja. Ja tu šitā uztrau­cies, jau domājot vien par garu Izsaukšanu, tu nekad nekļūsi par burvi. Labi sagatavots burvis nebaidās ne no kā. Saprati?

Māceklis piespieda sevi koncentrēties un pievērst uzmanību meistaram. Jā, ser. Protams, ser.