Samarkandas amulets

Pie nākamā stenda atkal viņus ievēroju slēpjamies aiz sal­dumu kioska. Sīkie virzījās uz priekšu mazā bariņā iespējams, kādi pieci vai seši. Ko gan viņi varēja gribēt? Apzagt mani? Ja tā, tad kāpēc tieši mani? Te bija dučiem labāku, resnāku un bagātāku kandidātu. Lai to pārbaudītu, es pievirzījos tuvāk maza auguma tūristam ar milzīgu videokameru plecā un bie­zām brillēm. Viņš izskatījās turīgs. Ja es gribētu kādu aplaupīt, viņš manā sarakstā būtu pirmais. Bet, kad atvirzījos no viņa un izlīkumoju cauri pūlim, bērni man sekoja.

Dīvaini. Un kaitinoši. Es negribēju pārvērsties un aizlidot tas būtu pārāk riskanti. Gribēju tikai, lai mani liek mierā. Līdz rītausmai vēl bija atlikušas daudzas stundas.

Es paātrināju soli bērni tāpat. Kad mēs jau bijām trīs reizes apgājuši apkārt laukumam, man tas apnika. Pāris policistu bija vērojuši šo riņķa danci un droši vien gatavojās mūs nākamreiz apturēt mūsu riņķošana noteikti lika galvai griezties. Bija pie­nācis laiks pazust. Lai arī kāda iemesla dēļ knauķi man sekoja, es negribēju sev pievērst lieku uzmanību.

Tepat netālu atradās metrostacija. Aši noskrēju lejup un, neievērodams ieeju metrostacijā, atkal izkāpu virszemē otr­pus ceļam, tieši pretī centrālajam laukumam. Bērni bija pazu­duši droši vien palikuši metrostacijā. Šī bija mana lielā iespēja.

Aizlavījos ap stūri, garām grāmatnīcai un ieniru šaurā sānieliņā. Nedaudz nogaidīju, aizslēpies aiz atkritumu tvertnēm.

Sānieliņai garām aiztraucās pāris automašīnu. Man neviens nesekoja.

Izplūdu smaidā. Manuprāt, biju no viņiem aizbēdzis. Es kļūdījos.

7

Ēģiptiešu zēns klīda pa sānieliņām, pāris reižu pagriezdamies pa labi, un iznāca atpakaļ vienā no ielām, kas atzarojās no Trafalgaras laukuma. Iedams prātoju, ko darīt tālāk.

Aizmirsti par laukumu! Tur vazājās pārāk daudz kaitinošu bērneļu. Bet, ja es patvertos kaut kur laukuma tuvumā, iespē­jams, amuleta maģiskās pulsācijas maniem ienaidniekiem jopro­jām būtu grūti uztveramas. Varētu iekārtoties aiz kādas atkri­tumu kastes, lai sagaidītu rītu. Tā bija mana vienīgā iespēja. Biju pārāk noguris, lai atkal celtos spārnos.

Turklāt gribēju nedaudz padomāt.

Mani atkal sagrāba sāpes, tās satricināja manas krūtis, vēderu, kaulus. Atrasties ķermenī tik ilgu laiku bija absolūti neveselīgi. Nesaprotu, kā cilvēki spēj sadzīvot ar savu fizisko ķermeni dienu no dienas, nesajūkot prātā. [17] [1] Lai gan… tas varētu daudz ko izskaidrot.

Es aizčāpoju pa tumšo, auksto ielu, vērodams savu atspulgu namu logu stiklos. Zēna pleci bija salīkuši, cīnoties ar vēju, rokas sabāztas dziļi jakas kabatās. Viņš tikko vilka treniņkurpēs tērp­tās kājas. Viņa poza precīzi izteica to aizkaitinājumu, ko jutu. Amulets ar katru soli sitās man pret krūtīm. Ja tas būtu manā varā, es norautu to no kakla un iesviestu tuvākajā atkritumu kastē, pats sašutumā izgaistot. Bet mani saistīja zēna pavēle*[1] Ir bijuši gadījumi, kad gars atteicies izpildīt pavēli. Bija tāds gadī­jumsun viņi patiesi mīlēja viens otru. Par spīti pavēlnieka arvien niknākajiem rīkojumiem, Asmorals atteicās izpildīt pavēli. Skumji, bet fakts viņa griba spēja pretoties pavēlei, bet viņa būtība bija saistīta pie saimnieka pavēles, un tas viņu burtiskā nozīmē sarāva uz pusēm. Eksplozija bija tik varena, ka iznīcināja burvi, viņa muižu un visu Bagdādes priekšpilsētu. Pēc šī traģiskā notikuma burvji iemācījās būt piesardzīgāki, pavēlot veikt tiešus uzbruku­mus pretējās puses gariem (uzbrukumi pretējās puses burvjiem bija pavi­sam kas cits). Mēs savukārt iemācījāmies vairīties no konfliktiem principu jautājumos. Lojalitāte garu starpā ir īslaicīga un atkarīga no tā, kurā pusē tu atrodies. Un draudzība saistīta galvenokārt ar stratēģiju.

Asmorals Apņēmīgais saņēma no sava pavēlnieka pavēli iznīcināt džinu lannu. Bet Ianna ilgu laiku bija bijusi Asmorala tuvākā sabiedrotā. Amulets man bija jānogādā viņam.

Atkal novirzījos pa sānieliņu, lai izvairītos no intensīvās satiksmes. Abpus ielai grēdojās augstceltņu tumšās ēnas. Pilsē­tas mani vienmēr nomāca, likdamas justies kā pazemē. Londona ir viena no nepatīkamākajām auksta, pelēka, mūžīgā lietū un smagās smakās tīta. Tā lika man ilgoties pēc dienvidiem, tuk­snešiem un zilām debesīm.

Nākamā ieliņa veda pa kreisi, tur mētājās slapjas kartona kastes un vecas avīzes. Nedomādams izskatīju visus līmeņus, bet neko aizdomīgu nemanīju. Derēs. Es noraidīju domu apsēs­ties kādā no divām pirmajām durvju ailēm, jo tās bija pārāk netīras. Trešā bija sausa un samērā tīra. Apsēdos tur.

Man beidzot bija laiks pārdomāt šīs nakts notikumus. Jāat­zīst, ka naksniņa bijusi no darbīgajām. Bālais zēns, Saimons Siržulauzējs, amulets, Džabors un Fakvarls… Pietiekami raiba kompānija. Bet kas par to? Rītausmā atdošu zēnam amuletu un pagaisīšu no šī stāsta.

Izņemot manas nenokārtotās attiecības ar zēnu. Viņš man par to samaksās, smagi samaksās. Nevar likt Urukas Bartimajam gulēt Vestendas šķērsieliņas durvju ailē un tikt cauri sveikā. Vispirms es uzzināšu zēna vārdu un tad…

Pagaidiet…

Vai es sadzirdēju soļu troksni? Man tuvojās vairāki kāju pāri.