Samarkandas amulets

Lielākā daļa šejienes maģijas bija tikai tukša izrādīšanās bez patiesa kodola. Laukums bija pilns ar licencētiem pūšļotājiem un šarlatāniem, kuri pārdeva nenozīmīgus talismanus un greznumlietiņas, kas bija domāti zemāko sabiedrības slāņu lietoša­nai. [16] [1] īpaši pieprasītas bija kristāla lauskas, kas it kā vairojot labo auru. Cilvēki pirka šos kristālus un kāra kaklā, lai tie nestu viņiem veiksmi. Kristāla lauskām patiesībā nav nekādu maģisku spēju, bet zināmā mērā tās tomēr pildīja aizsargu funkcijas: katrs, kas tādu nēsāja kaklā, dēvēja sevi par maģiskajai kopienai nepiederošu personu un tādējādi izvairījās no naidīgi noskaņotu burvju kliķu uzbrukumiem. Cilvēkam, kurš bija apguvis pat visniecīgākās zināšanas par maģiju, Londonā uzturēties nebija vēlams: šāds cilvēks bija gan noderīgs, gan bīstams, turklāt varēja kļūt par vieglu medījumu spēcīgākiem burvjiem. Amerikas un Japānas tūristi, pārsteigumā plati iepletuši acis, pētīja daudzkrāsaino akmentiņu un vizuļojošo rotaslietu kalnus, cenzdamies atcerēties savu mājās palikušo radinieku dzimšanas datumus un horoskopa zīmes, kamēr viltīgie un smaidīgie tirgoņi viņus skubināja to visu iegādāties. Ja šeit ik pa brīdim neuzzibsnītu fotoaparātu zibspuldzes, varētu domāt, ka atkal esmu Kārnākās tirgū. Visapkārt skanēja kaulēšanās, priecīgi saucieni, pa labi un pa kreisi tika dāvāti smaidi. Te nori­sinājās mūžīgais lētticības un mantrausības teātris.

Bet ne jau viss šajā laukumā bija māņi un nieki. Vietvietām atturīga izskata vīri stāvēja pie slēgtiem stendiem. Pircējus tur ielaida tikai pa vienam. Acīmredzot iekšā bija izcilas nozīmes talismani un maģijas priekšmeti, jo blakus šiem stendiem atra­dās mazi novērotāji. Tie varēja pieņemt jebkuru formu parasti gan viņi parādījās baložu atveidā. Vairījos tiem tuvoties, jo neva­rēja zināt, cik asa bija to uztvere.

Pūlī varēja redzēt arī dažus burvjus. Nelikās, ka viņi te iera­dušies kaut ko pirkt drīzāk tie strādāja naktsmaiņā valsts iestādēs Vaitholā un bija iznākuši ieelpot svaigu gaisu. Vienu (tērptu smalkā uzvalkā) otrajā līmenī pavadīja mazs velnēns, kas lēkāja viņam pie papēžiem, pārējie (daudz vienkāršāk ģērbti) vienkārši klīda pa laukumu, vīraka, sviedru un sveču vaska smaržas apņemti.

Te bija manāmi arī policisti daži policijas priekšnieki un vairāki garmataini, slepkavnieciska izskata ierindas policisti, kuri ik pa brīdim parādījās drīz te, drīz tur, lai novērstu nepa­tikšanas, pirms tās vēl sākušās.

Visapkārt laukumam skrēja automašīnas ar spožām ugunīm, tās veda ministrus un citus burvjus no Parlamenta ēkas uz Sentdžeimsa klubiem. Biju pavisam tuvu tā varas rata centram, kas tālāk izpletās pa visu burvju impēriju, un tieši te, ja paveiksies, es varētu palikt neatklāts, līdz zēns mani izsauks.

Vai arī ne.

Es biju aizstaigājis līdz diezgan noplukušam stendam un pētīju tā piedāvājumu, un tad pēkšņi radās nepatīkama sajūta, ka mani kāds vēro. Nedaudz pagriezu galvu un vēroju pūli. Viena vienīga bezveidīga masa. Pārbaudīju visus līmeņus. Nekādu slēptu briesmu tikai stulbs, garlaicīgs ļaužu pūlis. Pagriezos atpakaļ pie letes un izklaidīgi paņēmu rokā maģisko spoguli lētu stikla gabalu, kas bija iestiprināts rozā plastikāta ietvarā un nemākulīgi izrotāts ar zižļu, kaķu un burvju cepuru atveidiem.

Jau atkal! Es strauji pagriezos. Pa spraugu pūlī varēju redzēt, ka tieši aiz manis atrodas kāds maģisko priekšmetu stends, kur aiz letes stāv apaļīga burve, bet viņai apkārt drūzmējas bērnu bariņš, savukārt viņus visus uzmanīgi novēro policists. Nelikās, ka kādam no viņiem būtu kaut niecīgākā interese par mani. Bet es zināju, ko biju sajutis. Nākamreiz būšu gatavs. Izlikos, ka vēl rūpīgāk pievēršos spoguļa apskatei. "VĒL VIENA LIELISKA DĀVANA NO LONDONAS, PASAULES MAĢIJAS GALVAS­PILSĒTAS!" bija rakstīts uz uzlīmes. "RAŽOTS TAIVĀN…"

Atkal šī dīvainā sajūta… Apcirtos riņķī žiglāk nekā kaķis, un man paveicās notvert divus acu pārus cieši uzlūkojam mani. Tie bija zēns un meitene no ķiķinošā bērnu bariņa. Viņi nepaspēja novērst acis. Zēnam bija apmēram četrpadsmit gadu, un viņa seju bija izraibinājušas pūtītes. Meitene izskatījās jaunāka, bet viņas skatiens bija auksts un stingrs. Es skatījos tieši uz viņiem. Man nebija, par ko uztraukties. Tie bija tikai cilvēki, viņi neva­rēja saskatīt manu patieso būtību. Lai skatās!

Bērni nespēja ilgāk izturēt manu skatienu. Viņi novērsās. Nodrebinājos un grasījos doties projām. Vīrs aiz letes skaļi no­klepojās. Noliku maģisko spoguli atpakaļ uz letes, uzsmaidīju pārdevējam un nozudu.

Bērni man sekoja.