Samarkandas amulets

Istabai nebija logu. Pie sienām atradās vairāki skapji, pilni ar maģiskiem atribūtiem. Lielākā daļa šo nieciņu bija pavisam nelietderīgi, domāti, tikai lai izrādītos, [8] [1] Ak, tas bija pietiekami iespaidīgi, ja vien tu nebiji burvis. Paskatīsi­mies: tur bija kristāla lodes, novērošanas stikli, galvaskausi un svēto kauli, garu izsaukšanas rīkstes, kas bija nolaupītas Sibīrijas šamaņiem, pudelī­tes ar šaubīgas izcelsmes asinīm, kaktu dakteru maskas, izbāzti krokodili, jauni zižļi, pakaramie, uz kuriem karājās apmetņi dažādām ceremonijām, un ļoti, ļoti daudz smagu grāmatu par maģiju, kas izskatījās tā, it kā aizlaikos būtu iesietas cilvēka ādā, bet droši vien bija masu produkcija, ko pirms nedēļas izdevusi Ketforda. Burvjiem tas viss ļoti patīk, viņi ir sajūsmā par visu šo hokus-pokus mistēriju (un daļa no viņiem tam pat tic) un vienkārši dievina to iespaidu, kādu šie nieciņi atstāj uz citiem. Turklāt visi šie grabuļi novērš uzmanību no patiesā burvju varas avota. No mums.

bet to vidū varēja redzēt arī dažas interesantas mantas.

Tur stāvēja varens džinu Izsaukšanas rags es to zināju, jo, pat paskatoties uz to, man kļuva slikti. Viens šī raga pūtiens un tu esi pie burvja kājām, lūdzoties žēlastību un soloties izdarīt visu, ko vien viņam labpatiks tev pavēlēt. Tas bija ļoti vecs un nežēlīgs instruments, un es negribēju tam pat tuvoties. Kādā citā skapī atradās māla acs, kas droši vien bijusi kāda golema pierē. Reiz jau tādu biju redzējis un tagad prātoju, vai šis muļ­ķis maz zināja acs spēku. Visticamāk, ka ne gan jau bija to pacēlis no zemes kā dīvainu suvenīru par piemiņu no brīvdie­nām Eiropā. Burvju tūrisms… labāk neprasiet. [9] [1] Viņi visi uz to ir kā traki spiežas autobusos (vai, tā kā daudzi no viņiem ir pietiekami bagāti, braukā ar privātām lidmašīnām), lai apceļotu pagātnes maģiskās pilsētas. Uzgavilē un noelšas par katru slavenu skatu tempļiem, slavenu burvju dzimšanas un miršanas vietām. Un visi gatavi nolauzt pa gabaliņam no slavenām statujām un apmeklēt melno tirgu, cerē­dami iegūt savā īpašumā sajūsmu izraisošus krāmus. Es jau neiebilstu pret kultūras pieminekļu postīšanu, nebūt ne, tomēr tas ir tik šausmīgi vulgāri.

Nu, ja mums paveiksies, šis nieciņš viņu kādudien nogalēs.

Un, lūk, tur bija arī Samarkandas amulets. Tas viens pats atradās mazā skapītī, un to sargāja stikls un paša slava. Devos tam klāt, virzīdamies cauri visiem līmeņiem, meklēdams bries­mas un neatrazdams nu, neko īpašu, tomēr septītajā līmenī mani nepameta sajūta, ka tuvumā kaut kas kustas. Nejau pavi­sam blakus, bet gluži netālu. Vajadzēja pasteigties.

Amulets bija mazs, dūmakains, darināts no zelta. Tas karā­jās īsā zelta ķēdītē, un tā vidū spīdēja ovāls nefrīts. Zeltā bija iegravēti ornamenti, kas attēloja skrienošus ruiņakus. Tai senās Āzijas tautai, kas pirms trim tūkstošiem gadu bija izgatavojusi šo amuletu un devusi to līdzi kapā vienai no savām princesēm, zirgi nozīmēja ļoti daudz. 20. gs. 50. gados amuletu bija atradis kāds krievu arheologs, bet jau drīz pēc tam, apjautis amuleta patieso vērtību, to bija nozadzis kāds no burvjiem. Kā pie tā bija ticis Saimons Siržulauzējs? Kuru viņš bija apkrāpis vai nonāvē­jis, lai amuletu iegūtu? Man nebija ne jausmas.

Atkal piešķiebu galvu un ieklausījos. Mājā valdīja absolūts klusums.

Pacēlu roku virs stikla skapīša, uzsmaidīdams savam attēlam stiklā un vērodams, kā mana roka savelkas dūrē.

Tad lēnām laidu roku lejā cauri stiklam.

Maģiskā pulsācija atbalsojās visos septiņos līmeņos. Es paķēru amuletu un uzkāru to kaklā. Tad strauji pagriezos. Istaba jopro­jām bija tukša un klusa, bet es spēju sajust, ka septītajā līmenī kaut kas kustas un nāk man arvien tuvāk.

Mans laiks bija beidzies.

Skrienot uz durvju pusi, ar acs kaktiņu pamanīju, ka kaut kur gaisā pēkšņi atveras portāls. Tajā bija samanāma vienīgi tumsa, kas izzuda, tikko no portāla kāds izkāpa.

Pieskrēju pie durvīm un iesitu pa tām ar savu mazā zēna dūri. Durvis atsprāga vaļā kā saliekta spēļu kārts. Izskrēju tām cauri, pat neatskatīdamies.

Izskrējis gaitenī, nonācu aci pret aci ar krupi, kas, mani ieraudzījis, atvēra muti. No tās izšāvās zaļš gļotu kamols, kas traucās lejup, mērķēts uz manu galvu. Es pieliecos, un gļotas izšķīda pret sienu tieši man aiz muguras, kur iznīcināja gan gleznu, gan sienas apdari līdz pat kailiem ķieģeļiem.

Izmetu uz krupi Blīvējuma bultu. Ar mazu nožēlas kurkstienu tas saruka līdz blīvas marmora bumbiņas lielumam un nokrita zemē. Es nepalēnināju soli. Skrienot pa gaiteni, apbru­ņoju savu fizisko ķermeni ar aizsargvairogu, ja nu gadījumā kāds atkal izdomātu uz mani šaut.

Tā bija laba doma, jo nākamajā mirklī man aiz muguras atska­nēja sprādziens. Tā vilnis bija tik spēcīgs, ka ietriecos ar pieri sienā. Man visapkārt iegailējās zaļas liesmas, atstājot uz sienas tādus kā milža roku nospiedumus.

Pieslējos kājās starp sašķaidītajiem ķieģeļiem un pagriezos.

Gaiteņa galā izgāztajās durvīs stāvēja kāds, pieņēmis ļoti gara vīra izskatu. Šim vīram bija spilgti sarkana āda un šakāļa galva.

BARTIMAJ!