Slēptuve

 Romašins pamazām atveseļojās un visu šo informāciju ieguva no Pārvaldes inka, sazinoties ar viņu, izmantojot savu personisko konsorcijas līniju. Pacients tika pasargāts no nevajadzīga uztraukuma, un informācija tika pasniegta niecīgās devās, īpaši pirmās divas nedēļas pēc viņa cīņas ar Desai. Vienīgais, kas varēja piekļūt saindētajam komisāram, bija viņa miesassargs Harlams Sakovecs.

Tomēr savlaicīgi sniegtā medicīniskā palīdzība un ārstu aprūpe, kā arī Romašina spēcīgais ķermenis galu galā pārvarēja šo saindēšanos, un pēc divarpus nedēļām komisārs sāka staigāt, sazinājās ar radiniekiem un draugiem, kuri joprojām nezināja, ka viņš ir dzīvs. Kādu rītu pēc standarta rehabilitācijas procedūrām negaidīti parādījās Atanass Zlatkovs, izklaidīgi flegmatisks kā vienmēr, izskatoties kā ejot pusaizmidzis vai, gluži pretēji, vēl ne pilnīgi pamodies. Tikai daži cilvēki, ieskaitot komisāru, zināja, kāds gribasspēks un iekšējā disciplīna piemīt šim cilvēkam.

Pārvarot neveiklību, kas radās aiz neliela apjukuma, Romašins uzaicināja zinātnieku pasēdēt pie kafijas tases, un viņi devās augšup uz medicīnas centra solāriju, kuru apsargāja neredzama miesassargu grupa un ārstu komanda. Lai arī pēc veiksmīgās operācijas "Mangusts" nebija tiešu briesmu komisāra dzīvībai, Harlams Sakovecs turpināja pildīt savus pienākumus, no kuriem neviens viņu nebija atbrīvojis.

Robots - jocīgs rūķis uz paplātes atnesa kafiju, grauzdiņus, cukuru, krējumu, viesis un klīnikas pacients apsēdās ērtos sauļošanās krēslos un sāka nesteidzīgi dzert kafiju, no vairāk nekā simts metru augstuma nolūkojoties uz Krievijas līdzenuma panorāmu ar zemiem pauguriem, mežiem, pļavām un ielejām, ar līkumotu upes cilpu. Rīts bija saulains, ne pārāk vēss, daba izplatīja mieru un svaigumu, taču Ignata acis uz šī fona neviļus aizkavējās pie Stumbra baltās kolonnas, un viņa noskaņojums no elēģiska nosliecās uz darbošanos.

- Kā jūs jūtaties, Atanas? - ierunājās Romašins. - Šķiet, ka tagad mūs abus skāruši "ķirurgu" sitieni, tāpēc mēs zinām dzīvības cenu.

- Par vienu sistu divus nesistus dod. - Caur flegmu Zlatkova acīs uz mirkli uzplaiksnīja caurduroša dziļu zināšanu uguns. Un auksta skumju ēna.

- Nu, par jums es dotu nevis divus, bet pāris simtus nesistu, - Romašins pasmaidīja. - Es jūtu, ka jūs neesat ieradies interesēties par manu veselību?

- Jā, un jūs par manējo jau arī īpaši nesatraucaties, - Zlatkovs atcirta.

Viņi vērtējoši paskatījās viens uz otru. Abi pilnībā saprata sarunu biedra jūtas.

- Kaut kas noticis? - beidzot jautāja Romašins. - Vai mēs kaut ko esam palaiduši garām? "Sanitārus" esam izķēruši, sprādzienbīstamās ierīces neitralizējuši, bet par agru triumfēt?

- Jūs pats zināt, ka par uzvaru runāt nesanāk. Šajā spēlē, kurā esam iesaistīti, nevar būt uzvarētāju.

- Atļaušos iebilst. Ja ņemam Laiku koka, tas ir, Lielā Visuma mērogu, tad jā, es piekrītu, šajā līmenī uzvarētāja, kā tāda, nav. Kas attiecas uz zemāku līmeni, Laika Zara mērogos, tad, protams, vajadzētu būt uzvarētājiem. Ja uzvarēsim mēs - dzīvosim, ja neuzvarēsim...

- Atvainojiet, es tiešām esmu sācis domāt Absolūta izteiksmē, - Zlatkovs negribīgi piekāpās. - Pēdējā laikā ... hmmm ... - Viņš apklusa, pakošļājot lūpas. - Laiku mums joprojām ir jāpētī un jāpētī. Bet tā ir atsevišķa tēma. Tagad mani aizrauj cita dziļuma problēmas - septītās pakāpes ķermeņu īpašību izpēte, neiespējamo stāvokļu likumi un tamlīdzīgi.

Romašins ar interesi paskatījās uz maldinoši miegaino zinātnieka seju, pamāja ar galvu.

- Es labprāt parunātu ar jums par šīm tēmām, bet, diemžēl, neesmu kompetents. Sev par kaunu es pat nezinu, kas ir septītās pakāpes ķermenis.

- Šis ir termins no varbūtības Visumu neparadoksālās metrikas. Pirmās pakāpes ķermenis tajā ir punkts, otrās - līnija, trešās - plakne ... un tā tālāk.

- Ceturtais attiecīgi ir trīs dimensiju telpiskā figūra. Un piektās, sestās un septītās pakāpes ķermeņi?

- Piektās pakāpes ķermenis ir laiks. - Zlatkovs nedaudz atdzīvojās, lai gan bija acīmredzams, ka viņš domā par daudzām lietām vienlaikus un ne tikai par sarunas tematu. - Nu, vai, citiem vārdiem sakot, tā ir ķermeņa kā telpiskas figūras esība laikā. Sestā pakāpe - mūžība, pareizāk sakot, paša laika esamība.

- Kas tad ir septītās pakāpes ķermenis? Mūžības esamība?

- Septītās pakāpes ķermenim nav nosaukuma, tas ir simbols, absolūts. Bet mani fascinēja šī "objekta" fundamentālā neizzināmība. Starp citu, senie indieši par šādām lietām nojauta. Vai atceraties Atharvaved tekstus? Termins Mahakala? [12] Tad lūk viņu Mahakala ir septītās pakāpes ķermenis.

Romasins aizdomājās, automātiski pabeidzot kafiju. Zlatkovs nolika krūzīti, atlaidās šezlongā, pārmeta vienu kāju pār otru un ar gariem, nervoziem pirkstiem aptvēra ceļgalu.

- Šķiet, ka es jūs saprotu, - sacīja komisārs. - Tīri emocionāli. Jebkuras problēmas rada interesi par dzīvi, bet šāda veida ... - viņš pakustināja pirkstus, - ir kā pipari pikantu ēdienu mīļotājiem. Tomēr vai jūs varētu sniegt uzskatāmu piemēru?

- Kā piemēram?

- Teorijas pielietojumu faktiskajā situācijā.