Sudraba krēsls

Neviens ne mirkli nešaubījās, kas viņš ir. Bija ļoti daudz zvēru, driādu, rūķu un faunu, kas atcerējās viņu pirms noburšanas. Bija daži vecie pavalstnieki, kas vēl atcerējās, kā izskatījies viņa tēvs, karalis Kaspians, savos jaunības gados, un tagad saskatīja viņos līdzību. Taču man liekas, ka viņi tik un tā būtu Riliānu pazinuši. Kaut arī viņš pēc ilgā ieslodzījuma Dzīļu valstībā bija bāls, ģērbies melnā, noputējis, sapinkātiem matiem un noguris, tomēr viņa sejas izteiksmei un uzvedībai piemita kaut kas tāds, ko nevarēja nepamanīt. Šī sejas izteiksme piemīt visiem īstiem Nārnijas karaļiem, kas valda pēc Aslana gribas un sēž Kērā Paravelā Visaugstākā karaļa Pītera tronī. Vienā mirklī visu galvas tapa atsegtas un viņi locīja ceļus; pēc brītiņa sākās tāda urravošana un klaigāšana, tādi lēcieni un līksmas dejas, tāda liela sarokošanās, skūpstīšanās un apskaušanās, ka Džilai acīs sariesās asaras. Viņu meklējumi bijuši pūliņu vērti.

—     Vai jūsu augstībai labpatiktu, — sacīja vecākais rūķis, — esam mēģinājuši sarūpētvakariņas tur tanī alā par godu Sniega Dejas noslēgumam…

—   Ar vislielāko prieku, tēvs, — atteica Princis. — Jo nekad neviens princis, bruņinieks, augstmanis vai lācis nav tiklabprāt kārojis iepriecināt savu vēderu ar maltīti kā mēs, četri ceļinieki, šovakar.

Viss pūlis sāka virzīties pa koku spraugām uz alas pusi. Džila dzirdēja Purvaspīdoni sakām tiem, kas drūzmējās ap viņu: — Nē, nē. Mans stāsts var pagaidīt. Nav vērts runāt par to, kas noticis ar mani. Es gribu dzirdēt, kas jums te jauns. Nemēģiniet neko mīkstināt, jo es labprāt uzklausīšu visu uzreiz. Vai Karaļa kuģis nogrimis? Vai mežā bijuši ugunsgrēki? Vai nav izcēlies karš uz Kalormenas robežas? Es nebrīnītos, ja būtu parādījušies kādi pūķi, ko? — Un visi nārnieši skaļi smējās un teica: — Vai tas neizklausās pēc tīreļa zvalstoņa?

Abi bērni no izsalkuma un noguruma gandrīz krita no kājām, tomēr alas siltums un iekārtojums, liesmiņu atspldumi uz sienām, kumodēm, tasēm, apakštasītēm, šķīvjiem un gludajām akmens grīdām — gluži kā lauku saimniecības virtuvē — visus mazliet atdzīvināja. Tik un tā, kamēr tika gatavotas vakariņas, viņi cieši iemiga. Un, kamēr viņi gulēja, princis Riliāns pārrunāja visu piedzīvojumu ar vecākajiem un gudrākajiem zvēriem un rūķiem. Un tagad viņi saprata, ko tas nozīmējis: kā ļaunā Ragana (neapšaubāmi, no tās pašas sugas kā Baltā Ragana, kas senos laikos bija atnesusi Nārnijai Lielo Ziemu) visu izplānojusi, vispirms nogalinot Riliāna māti un tad noburot pašu Riliānu. Un nu viņi bija redzējuši, ka tā parakusies tieši zem Nārnijas un gatavojusies izlauzties Virszemē un ar Riliānu kā savu ieroci valdīt un ka Riliānam ne sapņos nav nācis prātā, ka zeme, kurā viņa grasījusies Riliānu uzsēdināt tronī kā valdnieku (valdnieka vārda pēc, jo patiesībā viņš būtu tās vergs), ka šī zeme ir viņa, Riliāna, valsts. Savukārt no bērnu piedzīvojumiem Hārfengā nārnieši saprata, ka Ragana biedrojusies un draudzējusies ar Hārfengas bīstamajiem milžiem.

— Un mācība no tā visa, jūsu augstība, ir tāda, — sacīja vecākais rūķis, — ka šīs Ziemeļu Raganas vienmēr dzenas pēc viena un tā paša, tikai katrā laikmetā viņas izkaļ citādu plānu, kā to īstenot.

Sešpadsmitā nodaļa vainas top dziedētas

Kad Džila nākamajā rītā pamodās un ieraudzīja, ka guļ alā, viņu uz mirkli pārņēma šausmas, ka viņa atkal atrodas Zemzemē. Bet, kad meitene ieraudzīja, ka guļ uz viršu matrača, apsegta ar kažokādu, un ka akmens pavardā, priecīgi sprakšķot, deg (itin kā nesen iekurta) uguns un tālāk pa alas ieeju iespīd rīta saule, meitene visu atcerējās. Viņi bija ieturējuši brīnišķīgas vakariņas, saspiedušies šajā alā, par spīti tam, ka visi apmiegojās, pirms tās pa īstam beidzās. Viņai bija palikuši neskaidri iespaidi par rūķiem, kas drūzmējās ap uguni ar cepešpannām, kuras bija lielākas par pašiem, par tauku čurkstoņu un desiņu, vēlreiz desiņu, vēlreiz desiņu garšīgo smaržu. Un tās nebija tās nožēlojamās desiņas, kas līdz ar šķipsniņu gaļas daļēļi piebāztas ar maizes un sojas pupiņu pie­jaukumu. Šīs bija no tīras gaļas, ar garšvielām, taukainas un karstas, ka čurkstēja vien, tā ka reizēm pārsprāga un mazlietiņ, mazlietiņ piesvila. Lielas krūzes bija pildītas ar putojošu šokolādi, un bija arī apbrūnināti kartupeļi un apcepti kastaņi, un cepti āboli ar rozīnēm izgrieztās serdes vietā, un tad vēl saldējumi, lai ēdēji spirdzinātos pēc daudzajiem karstajiem cienastiem.

Džila uzslējās sēdus un palūkojās apkārt. Purvaspī­donis un Jūstess, cieši aizmiguši, gulēja turpat netālu.

—   Ei, jūs abi! — skaļā balsī uzsauca Džila. — Vai jūs nemaz nedomājat celties?

—       Ku-uš, ku-uš! — atskanēja miegaina balss kaut kur no augšienes. — Laiks doties pie miera. Labāk dū-dūšīgi nošņācies! Necel jandālu-u! Ū-ū!

—   Hm, man tak liekas, — teica Džila, skatīdamās uz baltu, pūkainu spalvu vīstokli, kas bija uzmeties vienā alas stūrī uz vecmodīga pulksteņa augšgala, — man nudien šķiet, ka tas ir Gaišspalvis!