Sudraba krēsls

—  Nu-u, nu-u, — ducināja Pūce, izvilkdama knābi no spārnapakšas un atvērdama vienu aci. — Es adidoju ap pulksten diviem ar vēsti Princim. Labās ziņas man atnesa divas vāveres. Vēsti Princim. Viņš aizgāja. Jums arī jāseko. Ar labu dienu… — Un galva atkal pazuda.

Tā kā likās, ka iegūt jelkādas papildu ziņas no Pūces nav cerību, Džila piecēlās un sāka lūkoties apkārt, kur varētu nomazgāties un ieēst brokastis. Taču gandrīz tajā pašā brīdī alā ierikšoja mazs fauns, asi klikstinādams savus āža kāju nagus pa akmens grīdu.

—   A! Tu beidzot esi atmodusies, Ievas meita! — viņš sacīja. — Varbūt tev vajadzētu pamodināt Ādama dēlu. Jums pēc īsa brīdņa jādodas ceļā, un divi kentauri ļoti laipni piedāvā jums sēsties viņiem mugurā un doties uz Ķēru Paravelu. — Mazliet klusākā balsī viņš piebilda: — Protams, jums jāsaprot, ka saņemt atļauju jāt kentaura mugurā ir īpašs un nedzirdēts gods. Es neatceros, ka jebkad būtu dzirdējis par kādu, kam tas piedāvāts. Nebūtu labi likt viņiem gaidīt.

—    Kur ir Princis? — bija pirmais jautājums, ko pa­modušies izgrūda Jūstess ar Purvaspīdoni.

—  Viņš devies uz Ķēru Paravelu apsveikt Karali, savu tēvu, — atteica fauns, ko sauca par Oransu. — Tiek gaidīts, ka viņa majestātes kuģis kuru katru mirkli var ienākt ostā. Karalis, šķiet, sastapies ar Aslanu —es nezinu, vai tas noticis vīzijā vai aci pret aci, — un Aslans viņu atgriezis atpakaļ un teicis, ka viņš sastapšot savu sen pazudušo dēlu gaidām tēvu ierodamies Nārnijā.

Jūstess bija piecēlies, un viņi abi ar Džilu devās palīgā Oransam sarūpēt brokastis. Purvaspīdonim tika teikts, lai tas paliek gultā. Viņam vajadzēja gaidīt atnākam kentauru Mākoņradi, slavenu dziednieku, vai, kā teica Oranss, "pūšļotāju", kurš apskatīs apdedzināto kāju.

—Ā! —Purvaspīdonis noteica gandrīz vai apmierinātā balsī.—Viņš droši vien gribēs kāju līdz celim nogriezt — es par to nebrīnītos. Gan redzēsit. — Taču palikt gultā viņš vēlējās ļoti labprāt.

Brokastīs bija olu kultenis ar grauzdētu maizi, un Jūstess ķērās tām klāt, it kā nakts vidū nebūtu notiesājis bagātīgas vakariņas.

—  Paklau, Ādama dēls, — ieteicās fauns, kas ar bijīgām šausmām skatījās, kā Jūstess gremo pilnām mutēm.

—   Nav tak, nav nekādas vajadzības tik briesmīgi steigties. Manuprāt, kentauri savas brokastis vēl nav notiesājuši.

—   Tad jau viņi ļoti vēlu piecēlušies, — teica Jūstess.

—   Varu derēt, ka pulkstenis ir pāri desmitiem.

—   Tā vis nav, — sacīja Oranss. — Viņi piecēlās, kad gaisma vēl nebija uzaususi.

—   Tādā gadījumā viņiem droši vien bija jāgaida uz brokastīm trakoti ilgi, — piebilda Jūstess.

—  Nē, nebija, — Oranss atteica. —Viņi sāka ēst tūlīt pēc pamošanās.

—    Ūja! — iesaucās Jūstess. — Vai tad viņi ietur tik traki pamatīgas brokastis?

—  Redzi, Adāma dēls, vai tad tu nesaproti? Kentauriem ir cilvēka kuņģis un zirga kuņģis. Un, protams, abi kuņģi ilgojas pēc brokastīm. Tāpēc kentaurs vispirms ēd putru, pāva gaļu, nieres, cūkgaļu, omletes, aukstu šķiņķi, grauzdētu maizi, marmelādi un dzer kafiju un alu. Un pēc tam kentaurs pievēršas savai zirdziskajai pusei, apmēram stundu ganās, ēzdams zāli, un pabeidz ar karstu dziru, auzām un maisiņu cukura. Tāpēc ir diezgan nopietni jāpadomā, vai ielūgt kentauru pavadīt mūsmājās nedēļas nogali. Tas nu patiesi ir nopietns jautājums.

Šajā brīdī pie alas ieejas atskanēja zirgu nagu klaudzoņa pret klintīm, un bērni palūkojās augšup. Ārā pie alas gaidīdami stāvēja abi kentauri, viens ar melnu, otrs ar zeltainu bārdu, kas krāšņi slīga pār krūtīm, un, galvas mazliet pieliekuši, skatījās iekšā. Bērni tūlīt saprata, ka jābūt ļoti pieklājīgiem, un steidzīgi pabeidza brokastot. Neviens, kas ierauga kentauru, neuzskata to par jocīgu. Kentauri ir nopietnas, majestātiskas būtnes, pilni ar senu gudrību, ko mācās no zvaigznēm; viņus nevar viegli nedz ielīksmot, nedz sadusmot, bet, ja tā notiek, tad dusmas viņos uzplūst kā milzīgs paisuma vilnis.

—    Ardievu, dārgais Purvaspīdoni, — sacīja Džila, pieiedama pie zvalstoņa gultas, —piedod mūsu izteicienu, ka tu kādreiz aplej kā ar aukstu ūdeni.

—    Piedod arī man, — piebalsoja Jūstess. — Tu biji vislabākais draugs pasaulē.

—   Mēs ļoti ceram, ka atkal sastapsimies, — piebilda Džila.

—    Es šādu iespēju gan apšaubītu, — atteica Purva­spīdonis. — Es lāgā neceru, ka atradīšu agrākajā vietā pat savu veco vigvamu. Un tas Princis —jauks puisis —, bet vai jums viņš šķiet gana spēcīgs? Es nebrīnītos, ja Zem­zemes dzīve būtu sapostījusi viņa organismu. Izskatās, ka viņš kuru katru mirkli varētu nolikt karoti.

—     Purvaspīdoni! — iesaucās Džila. — Jūs kārtējo reizi gvelžat blēņas. Ja paklausās, tad, liekas, jūs runājat tik sērīgi kā bērēs, taču es nešaubos, ka jūs jūtaties ļoti laimīgs. Un tad pēc jūsu runasveida varētu domāt, ka jūs no visa baidāties, kaut arī patiesībā esat tik drosmīgs kā, kā lauva.