Sudraba krēsls

—   Nu, ja runā par bērēm… — iesāka Purvaspīdonis, taču Džila, kas dzirdēja kentauru kāju dipoņu, ļoti pārsteidza sērīgo vīru, pēkšņi apkrizdama viņam ap tievo kaklu un noskūpstīdama dubļu krāsas seju; Jūstess savukārt paspieda viņam roku. Tad abi aizsteidzās pie kentauriem, un Purvaspīdonis, atlaizdamies gultā, savā nodabā piezīmēja: — To nu gan es no viņas negaidīju. Kaut arī es nenoliedzami esmu glīts puisis.

Nav šaubu, ka jāt ar kentauru ir liels gods (un laikam gan mūslaiku pasaulē Džila un Jūstess ir vienīgie dzīvie cilvēki, kas to darījuši), tomēr šī nodarbe ir visai neērta. Jo ikviens, kam dzīvība mīļa, neieteiktu, lai mēģina apseglot kentauru, bet jāt bez segliem nav nekāda izprieca, īpaši, ja tu, cilvēks, tāpat kā Jūstess, nekad vispār neesi mācījies jāt. Kentauri bija ļoti nopietni un laipni — līdzīgi pieaugušiem cilvēkiem — un, rikšodami pa Nārnijas mežiem, galvas atpakaļ nepagriezuši, stāstīja bērniem par dažādu dziedniecības zāļu un augu sakņu īpašībām, planētu ietekmi, Aslana deviņiem vārdiem un to nozīmi, kā ari pakavējās pie citiem līdzīgiem tematiem. Taču, lai cik grūti un sāpīgi abiem cilvēkveidīgajiem bija kratīties viņu mugurā, šobrīd viņi dotu nezinko, lai dotos tādā izjādē vēlreiz — lai redzētu šos līdzenumus un pakalnus mirdzam iepriekšējā naktī uzkritušajā sniegā, lai sastaptos ar trušiem, vāverēm un putniem, kas vēlēja labu rītu, lai ieelpotu Nārnijas gaisu un dzirdētu Nārnijas koku balsis.

Lejā, pie upes, kas spoža un zila dzirkstīja ziemas saules staros, viņi nokļuva krietni patālu no pēdējā tilta (kas atrodas pie mazās, omulīgās Berunas pilsētiņas sarkani apjumtajām mājām); viņus seklā laivā pāri pārcēla prāmja vīrs vai, pareizāk sakot, prāmja zvalstonis, jo Nārnijā tieši tīreļa zvalstoņi ir tie, kas veic gan zvejnieciskos, gan ūdenīgos darbus. Tikuši upei pāri, viņi, jādami gar upes dienvidu krastu, drīz nokļuva pašā Kērā Paravelā. Un tieši tajā brīdī, kad ieradās viņi, līdzīgi milzīgam ūdens­putnam augšup pa upi ieslīdēja tas pats spilgtkrāsainais kuģis, ko viņi bija redzējuši, tikko spēra kāju uz Nārnijas zemes. Viss galms atkal bija sapulcējies zaļajā klajumā starp pili un izbūvēto krastmalu. Riliāns, kas bija apmainījis savas melnās drēbes un tagad ap sudraba bruņām aplicis sarkanu apmetni, kailu galvu stāvēja pašā ūdens malā, lai sagaidītu tēvu; rūķis Trampkins sēdēja savā īpašajā krēsliņā viņam līdzās. Bērni saprata, ka nebūs iespējams izspraukties cauri šim pūlim pie Prinča, turklāt viņus bija pārņēmusi kautrība. Tāpēc viņi palūdza kentaurus, vai nedrīkstētu vēl mazliet ilgāk palikt sēžam viņu mugurās, lai pār galminieku galvām varētu visu saredzēt. Un kentauri bija ar mieru.

No kuģa klāja pār ūdeni atlidoja sudraba trompešu skaņas, jūrnieki pameta tauvu, žurkas (protams, Runājošās žurkas) un tīreļa zvalstoņi to ātri ievilka ostā, kur kuģi pietauvoja. Mūziķi, kuri lielā pūļa dēļ nebija saredzami, sāka spēlēt svinīgu uzvaras maršu. Drīz vien Karaļa burulaivu nolaida līdzās krastam, un žurkas pa steķiem uzskrēja uz tās klāja.

Džila gaidīja, ka redzēs pa steķiem nokāpjam veco Karali. Tomēr likās, ka notikusi kāda aizķeršanās. Kāds augstmanis ar bālu vaigu izkāpa krastā un noslīga uz ceļgala Prinča un Trampkina priekšā. Visi trīs, galvas kopā sabāzuši, kādu brīdi sarunājās, taču neviens nedzirdēja, ko viņi saka. Mūzika joprojām spēlēja, taču varēja just, ka visus pārņem nemiers. Tad uz klāja parādījās četri bruņinieki, kas lēni soļoja, kaut ko nesdami. Kad viņi sāka kāpt lejā pa steķiem, varēja saredzēt, ko tie nes — ļoti bāls un nekustīgs nestuvēs gulēja vecais Karalis. Nestuves nolika zemē. Princis nometās ceļos blakus tēvam un viņu apskāva. Tad Karaļa galva pēkšņi atslīga spilvenos, mūziķi pārtrauca spēli un iestājās kapa klusums. Princis, ceļos nometies, piekļāvis galvu tēvam, stāvēja pie Karaļa nestuvēm un raudāja.

Ļaudis sāka sačukstēties un staigāt šurp un turp. Tad Džila ievēroja, ka visi, kam galvā cepures, ķiveres vai kapuces, tās noņem — to pašu darīja arī Jūstess. Virs pils jumta kaut kas iešalcās un noplandīja. Džila palūkojās turp un ieraudzīja, ka lielais karogs ar zelta lauvu noslīd pusmastā. Un pēc tam lēni, nežēlīgi, stīgām raudot un ragiem žēli dūcot, atkal atskanēja mūzika — šoreiz tā bija melodija, kas salauž sirdi.

Abi bērni noslīdēja no kentauru mugurām (tie viņiem vairs nepievērsa ne mazāko uzmanību).

—   Es vēlētos, kaut būtu mājās, — ierunājās Džila.

Jūstess pamāja ar galvu, iekoda lūpā un neteica neko.

—  Esmu atnācis, —viņiem aizmugurē ierunājās dobja balss. Viņi pagriezās un ieraudzīja pašu Lauvu, tik gaišu, spilgtu un spēcīgu, ka viss cits salīdzinājumā ar viņu tūlīt nobālēja un šķita pelēcīgs. Un Džila nepaspēja pat ievilkt elpu, kad jau piemirsās Nārnijas mirušais Karalis un meitene vienīgi atcerējās, ka viņas vainas dēļ Jūstess nokritis no klints un sajauktas gandrīz visas zīmes un ka viņi ķildojušies un apmētājušies nikniem vārdiem.