Sudraba krēsls

Un viņa gribēja pateikt: "Man tik ļoti žēl," — bet nespēja parunāt. Tad Lauva ar savu acu skatienu pieaicināja abus klāt, noliecās, pārlaida mēli viņu bālajām sejām un sacīja:

—  Par to vairs nedomājiet. Vienmēr es jūs nerāšu. Jūs esat paveikuši darbu, kura dēļ es jūs atsūtīju uz Nārniju.

—  Lūdzu, Aslan, — Džila pavaicāja, — vai mēs tagad drīkstam doties mājup?

—   Jā. Esmu atnācis, lai aizvestu jūs mājās, — teica Aslans. Tad viņš plati atvēra muti un sāka pūst. Taču šoreiz bērniem nebija sajūtas, ka viņi lidotu pa gaisu: likās, ka viņi paliek stāvam un Aslana spēcīgā elpa aizpūš projām kuģi, mirušo Karali, pili, sniegu un ziemas debesis. Jo tas viss, līdzīgi dūmu grīslēm, aizslīdēja pa gaisu —un viņi pēkšņi stāvēja spožas vasaras vidus saulesstaros līdzenā zālienā starp milzīgiem kokiem, un turpat blakus plūda spirgts, dzidrs strauts. Tad viņi redzēja, ka atkal atrodas Aslana kalnā, augstu pāri tai pasaulei, kurā meklējama Nārnija, un pat vēl aiz tās. Taču bija dīvaini, ka joprojām skanēja karalim Kaspianam veltītā sēru mūzika, kaut arī neviens nevarēja pateikt, no kurienes tā nāk. Viņi soļoja gar strautu, un Lauva gāja viņiem pa priekšu, un viņš kļuva tik skaists un mūzika tik skumja, ka Džila nezināja, kurš vai kura no tiem lika pildīties viņas acīm ar asarām.

Tad Aslans apstājās, un bērni ielūkojās strautā. Tur uz zeltainās grants, kas klāja strauta dibenu, gulēja karalis Kaspians, miris, un ūdens, līdzīgi šķidram stiklam, plūda viņam pāri. Viņa garā, baltā bārda šūpojās kā ūdenszāles. Un viņi visi trīs stāvēja un raudāja. Raudāja pat Lauva — lielas Lauvas asaras, un ik asara bija dārgāka par to vērtību, kas piemistu pasaulei, ja tā būtu viens vienīgs ciets dimants. Un Džila ievēroja, ka Jūstess neizskatās vis kā bērns, kas raud, un arī ne kā zēns, kas raud un grib to noslēpt, bet gan kā raudošs pieaugušais. Vismaz tas šķita vistrāpīgākais apzīmējums, taču, kā viņa sev teica, šajā kalnā cilvēkiem, šķiet, nepiemīt kāds noteikts vecums.

— Ādama dēls, — teica Aslans, — ieej šajā biezoknī un sameklē tur ērkšķi, ko tur atradīsi, un atnes to man.

Jūstess paklausīja. Ērkšķis bija pēdu garš un ass kā rapieris.

—    Iedur man to ķepā, Ādama dēls, — sacīja Aslans, pacēlis augšup labo priekšķepu un lielo ķepu pastiepdams pret Jūstesu.

—   Vai tiešām man tas jādara? —vaicāja Jūstess.

—  Jā, — Aslans apstiprināja.

Tad Jūstess sakoda zobus un iedūra ērkšķi Lauvas ķepā. No tās iztecēja liela asins lāse, sarkanāka par visu sarkano, ko jūs jebkad esat redzējuši vai iztēlojušies. Un tā iešļācās strautā virs mirušā Karaļa līķa. Tajā pašā brīdī sērā mūzika aprāvās. Un mirušā Karaļa izskats sāka mainīties. Viņa baltā bārda kļuva pelēcīga, tad no pelēcīgas

pārvērtās par dzeltenu un kļuva īsāka, un pazuda pavisam; un iekritušie vaigi vērtās apaļi un tvirti, un acis un lūpas smējās, un pēkšņi viņš pielēca kājās un nostājās viņu priekšā, izskatīdamies pēc ļoti jauna cilvēka vai zēna. (Taču Džila nespēja izšķirties, kam īsti viņš līdzinās, jo cilvēkiem te, Aslana zemē, navnoteikta vecuma. Protams, pat šajā pasaulē muļķīgākie bērni ir visbērnišķīgākie un muļķīgākie pieaugušie — vispieaugušākie.) Un viņš pieskrēja pie Aslana un apskāva rokas, cik tālu nu tās sniedzās, ap Lauvas milzīgo kaklu, un iedeva Aslanam visspēcīgākās karaliskās bučas, savukārt Aslans viņam iedeva vismežonīgākās Lauvas bučas.

Beidzot Kaspians pagriezās pret pārējiem. Priecīgā izbrīnā viņš skaļi iesmējās.

—    Ko es redzu! Jūstes! — viņš iesaucās. — Jūstes! Tātad tu beigu beigās sasniedzi pasaules galu. Kā tad ar manu otro labāko zobenu, kuru tu salauzi, cīnoties pret Jūras Čūsku?

Jūstess, izstiepis abas rokas pret Kaspianu, paspēra soli uz priekšu, taču tad pabailīgi atrāvās atpakaļ.

—   Paklau! Kā tad tā, — viņš stostījās. —Viss kārtībā. Bet vai tad tu neesi…? Tas ir, vai tad tu neesi mi…?

—    Ei, netēlo nu muļķi, — sacīja Kaspians.

—      Bet, — Jūstess iebilda, raudzīdamies Aslanā. — Vai tad viņš nav… ē… miris?

—Jā, —pavisam mierīgā balsī atteica Lauva —gandrīz tā (Džila nodomāja), it kā smietos. — Viņš ir miris. Zini, daudzi cilvēki ir miruši. Pat es. Ir ļoti maz tādu, kas kādreiz nav miruši.

— Ā, — atteica Kaspians. — Es saprotu, kas tev ļ traucē. Tu domā, ka es esmu spoks vai tamlīdzīgas muļķības. Bet vai tad tu nesaproti? Es būtu spoks, ja parādītos tagad Nārnijā, jo es tur vairs neesmu piederīgs. Taču pats savā zemē cilvēks nevar būt spoks. Es varētu būt spoks, ja iekļūtu tavā pasaulē. Es nezinu. Bet, manuprāt, tā nav arī tavējā — tagad, kad tu esi šeit.

Bērnu sirdīs iekvēlojās lielas cerības. Taču Aslans pakratīja pinkaino galvu. — Nē, mīļie, — viņš teica.

— Kad jūs satiksit mani te vēlreiz, tad būsit atnākuši uz palikšanu. Tomēr ne patlaban. Uz kādu laiku jums jāatgriežas pašiem savā pasaulē.

—Kungs, —teica Kaspians. —Man vienmēr gribējies iemest kādu skatienu viņu pasaulē. Vai tas ir nepareizi?