Tālā varavīksne

Divsimt kilometru no Grīnfīldas viņš ieraudzīja «haribdas» — gigantiskus telcme- hāniskus tankus, kas turēja energorijēju at­plestās rīkles. «Haribdas» gāja uz priekšu nepārtrauktā ķēdē no vienas apvāršņa malas līdz otrai, ievērojot pareizus puskilometra in­tervālus, šķindinot un pērkonīgi dārdinot tūk­stoš zirgspēku jaudas dzinējus. Aiz viņām dzeltenajā stepē palika platas, uzvandītas brūnas zemes joslas, uzartas līdz pašam kon­tinenta bazalta pamatam. Saules staros zib­snīja kāpurķēžu plākšņu savienojumi, bet tālu pa labi blāvajās debesīs mētājās tikko sama­nāms punkts — tas bija helikopters tēmētājs, kas vadīja šo metāla nezvēru kustības. «Ha­ribdas» devās pretim Vilnim.

Energorijēji acīmredzot vēl nedarbojās, bet Roberts drošības labad spēji pacēlās augstāk un laidās zemāk tikai tad, kad viņam pretim no dūmakas iznira Grīnfīlda — vairākas bal­tas mājiņas un tālkontroles kvadrātveida tor­nis, viss kupla zaļuma ieskauts, gluži kā uz Zemes. Grīnfīldas ziemeļu nomalē, samīdījusi palmu birzi, drūmi melnēja nekustīga «ha- ribda», pavērsusi tieši pret Robertu sava ri­jēja bezdibenīgo stobru, un vēl divas «harib­das» stāvēja pa labi un pa kreisi no ciema. Divi helikopteri strauji pacēlās virs torņa un devās uz dienvidiem. Laukuma zaļajos apstā­dījumos saulē mirdzēja caurspīdīgie ptero- kāru spārni. Ap pterokāriem skraidīja un rosī­jās ļaudis.

Roberts piestūrēja flaieru tieši pie ieejas tornī un izlēca uz lieveņa. Kāds parāvās nost, un sievietes balss iekliedzās: «Kas tas tāds?» Roberts satvēra stikla durvju rokturi un uz mirkli sastinga, ieskatoties savā atspulgā — gandrīz kails, putekļiem apķepējis, niknām acīm, pāri krūtīm un vēderam — plats, melns nobrāzums … «Lai,» viņš nodomāja un at­rāva durvis. «Tas taču Roberts!» kāds kliedza nopakaļ. Viņš lēni devās pa kāpnēm uz augšu un sadūrās ar Patriku. Patriks skatījās viņā, muti atvēris. «Patrik,» Roberts teica. «Patrik, draudziņ, Kamils beigts…» Patriks sa­mirkšķināja acis un pēkšņi aizspieda muti ar delnu. Roberts devās tālāk. Durvis uz dispe­čera telpu stāvēja atvērtas. Tur bija Maļa- jevs, ziemeļu nulles lauka fiziķu galva Sota Pagava, Kārlis Hofmanis un vēl kaut kādi cilvēki — laikam biologi. Roberts apstājās durvis, turēdamies pie stenderes. Aizmugurē uz kāpnēm skanēja soļi un kāds iesaucās: «Kā viņš zina?»

—  Kamils … —• Roberts teica aizsmakušā balsī un ieklepojās.

Visi neziņā skatījās uz viņu.

—  Kas par lietu? — stingri noprasīja Ma- ļajevs. — Kas ar jums noticis, Skļarov? Kā­pēc jūs tā izskatāties?

Roberts piegāja pie galda un, atspiedies ar netīrajām dūrēm pret kaut kādiem papīriem, pateica viņam tieši acīs:

—   Kamils ir pagalam. Viņu saspieda.

Istabā kļuva ļoti kluss. Maļajeva acis sašaurinājās.

—  Kā — saspieda? Kur? …

—   Viņu saspieda pterokārs, — Roberts teica. — Jūsu dārgo ulmotronu dēļ. Viņš mie­rīgi varēja izglābties, bet viņš palīdzēja man stiept jūsu dārgos ulmotronus un viņu no­spieda. Bet jūsu ulmotronus es atstāju tur. Pievāksiet tos, kad Vilnis būs pāri. Vai sapra­tāt? Atstāju. Viņi tur guļ.

Robertam iespieda rokā ūdens glāzi. Viņš paņēma to un kāri izdzēra. Maļajevs klusēja. Viņa bālā seja bija kļuvusi pavisam balta

Kārlis Hofmanis bezmērķīgi šķirstīja kaut kādas shēmas un nepacēla acis. Pagava bija piecēlies un stāvēja ar noliektu galvu.

—        Ļoti smagi… — beidzot teica Maļa- jevs. — Tas bija liels cilvēks. — Viņš paber­zēja pieri. — Ļoti liels cilvēks. — Viņš no jauna paskatījās uz Robertu.— Jūs esat ļoti noguris, Skļarov …

—  Es neesmu noguris.

—  Sakārtojieties un atpūtieties. .

—       Un tas ir viss? — Roberts rūgti nopra­sīja.

Maļajeva seja kļuva tāda pati kā iepriekš — vienaldzīga un nesaudzīga.

—       Es jūs aizkavēšu vēl vienu minūti. Vai jūs redzējāt Vilni?

—  Redzēju. Vilni arī redzēju.

—  Kāda tipa ir Vilnis?

Roberta smadzenēs notika kaut kāda pār­maiņa, un viss nostājās savā vietā. Bija val­donīgs un gudrs vadītājs Maļajevs, un bija viņa mūžīgais laborants novērotājs Roberts Skļarovs, pēc kura veidota skulptūra «Pa­saules jaunība».

—       Šķiet, trešā tipa, — viņš padevīgi teica. — Ļu Vilnis.

Pagava pacēla galvu.'

—        Labi! — viņš negaidīti moži teica. Un tūlīt atkal sadrūma, atspiedās pret galdu un gurdi apsēdās. — Ai, Kamil, ai, Kamil! '— viņš murmināja. — Ai, nabaga zēn!… — Viņš sagrāba sevi aiz lielajām, atkarenajām ausīm un sāka purināt galvu virs papīriem.

Viens no biologiem, bailīgi šķielēdams uz Robertu, piedūrās Maļajevam pie elkoņa.

—   Lūgtu piedošanu, — viņš kautri teica.

—  Bet kas Ļu Vilnī ir labs?

Maļajevs beidzot mitējās urbties Robertā ar bargu skatienu.

—   Tas nozīmē, — viņš atbildēja, ka ies bojā tikai sējumu ziemeļjosla. Bet mēs vēl neesam pārliecināti, ka tas ir Ļu Vilnis. No­vērotājs varēja kļūdīties.

—   Bet kā tad tā? — biologs iekunkstējās.

—    Mēs taču norunājām… Jums taču ir šīs … «haribdas» … Vai tiešām nevar aptu­rēt? Kas jūs par fiziķiem?

Kārlis Hofmanis teica:

—   Varbūt izdosies dzēst Viļņa inerci uz diskrētā sliekšņa līnijas.