Tālā varavīksne

Roberts negribīgi piecēlās un piegāja vi­ņam klāt. Sākumā viņš neko nemanīja. Tad Robertam šķita, ka viņš redz mirāžu. Bet ieskatījies viņš tik strauji sasvērās uz priekšu, ka atsitās ar pieri pret stiklu. Stepe kustējās. Stepe ātri mainīja krāsu — šau- salīga sarkanīga putra slīdēja un vēlās pāri dzeltenajam plašumam. Varēja saskatīt, kā apakšā zem torņa starp izžuvušajiem stieb­riem kustas sarkani un rudi punkti.

—    Māmulīti … — Roberts novaidējās. — Sarkanā labības grauzēja! Ko jūs stā­vat?! — Viņš metās pie videofona. — Gani! — viņš iekliedzās. — Dežurējošais!

—  Dežurants klausās.

—  Runā postenis Stepe. No ziemeļiem nāk labības grauzēja! Visa stepe pārklāta ar labī­bas grauzēju!

—  Ko? Atkārtojiet… Kas runā?

—   Runā postenis' Stepe, novērotājs Skļa- rovs. No ziemeļiem nāk sarkanā labības grauzēja! Ļaunāk nekā aizpērn! Vai sapra­tāt? Visa stepe mudž no grauzējas!

—    Sapratu … Skaidrs … Paldies, Skļa- rov… Tavu nelaimi… Un mums visi dienvi­dos … Ir nu gan nelaime!… Nu' labi…

—   Dežurant! — Roberts kliedza. — Klau­sieties, uzņemiet sakarus ar Alebastra kalnu vai ar Grīnfīldu, tur ir pilns ar nulles lauka fiziķiem, viņi palīdzēs!

—  Visu sapratu! Paldies, Skļarov. Kad la­bības grauzēja apstājas, tūlīt ziņojiet, lūdzu!

Roberts atkal pieskrēja pie loga. Labības grauzēja nāca vienā laidā, zāli vairs neva­rēja saskatīt.

—   Ir nu gan nelaime! — Roberts murmi­nāja, spiezdamies ar seju pie stikla. — īsta nelaime.

—   Nemāniet sevi, Robi, — teica Kamils.

—  Ta vēl nav nelaime. Tas ir vienkārši inte­resanti.

— Nograuzīs mums visus sējumus, — Ro­berts teica nikni, — paliksim bez maizes un lopiem.

—  Nepaliksim, Robi. Kukaiņi nepagūs.

— Cerēsim. Tā ir vienīgā cerība. Paskatie­ties tikai, kā tās nāk. Visa stepe sarkana.

—  Kataklizma, — teica Kamils.

Pēkšņi iestājās krēsla. Stepi pārklāja mil­zīga ēna. Roberts pagrieza galvu atpakaļ un pieskrēja pie austrumu loga. Plats, drebošs mākonis aizsedza sauli, un atkal Roberts uz­reiz neizprata, kas tas ir. Sākumā viņš vien­kārši brīnījās, jo dienā uz Varavīksnes ne­mēdza būt mākoņu. Bet tad viņš ieraudzīja, ka tie ir putni. Tūkstošu tūkstoši putnu lidoja no ziemeļiem, un pat caur aizvērtajiem lo­giem varēja sadzirdēt viņu spārnu nepār­traukto švīkstoņu un spalgos pīkstienus. Roberts atkāpās atpakaļ līdz galdam.

—   No kurienes putni? — viņš jautāja.

—        Visi glābjas, — teica Kamils. — Visi bēg. Jūsu vietā, Robi, es arī bēgtu. Nāk Vil­nis.

—       Kāds Vilnis? — Roberts noliecās un pa­skatījās uz aparātiem. — Nav taču nekāda Viļņa, Kamil.,.

—    Nav? — aukstasinīgi jautāja Kamils.

—   Jo labāk. Paliksim un paskatīsimies.

—        Es nemaz netaisījos bēgt. Manī tikai tas viss rada izbrīnu. Laikam taču vajadzētu ziņot uz Grinfīldu. Bet galvenais — no ku­rienes nāk šie putni? Tur taču tuksnesis!

—   Tur ir ļoti daudz putnu, — mierīgi at­teica Kamils. — Tur ir milzīgi zili ezeri, niedrāji… — Viņš apklusa.

Roberts neticīgi paskatījās viņā. Desmit gadus viņš jau strādāja uz Varavīksnes un vienmēr bija bijis pārliecināts, ka ziemeļos no Karstās paralēles nav nekā — ne ūdens, ne zāles, ne dzīvības. «Būs jāpaņem flaiers un kopā ar Taņu jāaizlido uz turieni,» viņam iešāvās prātā. «Ezeri, niedrāji…»

Ietarkšķējās izsaukuma signāls, un Roberts pagriezās pret ekrānu. Tas bija pats Maļa- jevs.

—   Skļarov, — viņš teica parastaja nelaip­najā balsī, un Roberts ieraduma pēc jutās vainīgs, vainīgs par visu, ieskaitot labības grauzēju un putnus. — Skļarov, klausieties pavēli. Nekavējoties evakuējiet posteni. Pa­ņemiet līdzi abus ulmotronus.

—    Fjodor Anatoļjevič, — teica Roberts. — Uzbrūk labības grauzēja, lido putni. Es nupat gribēju ziņot jums …

—   Nenovirzieties! >Es atkārtoju: ņemiet abus ulmotronus, kāpiet helikopterā un neka­vējoties uz Grīnfīldu. Vai sapratāt?

—   Jā.

—   Patlaban… — Maļajevs paskatījās le­jup. — Patlaban ir desmit četrdesmit piecas minūtes. Vienpadsmitos nulle nulle jums jā­būt gaisā. Ņemiet Vērā, es izsūtīšu pretim «haribdas», drošības labad turieties augstāk.

Ja nepaspēsiet demontēt ulmotronus, pame- tiet tos.

—  Kas noticis?

—       Nāk Vilnis, — Maļajevs teica un pirmo reizi paskatījās Robertam acīs. — Tas pār­vēlies pāri Karstajai paralēlei. Pasteidzie­ties.

Kādu mirkli Roberts stāvēja, sakopodams domas. Tad viņš no jauna' pavērās mērapa­rātos. Spriežot pēc tiem, izvirdums bija sācis plakt.

—       Tā nu nav mana darīšana, — Roberts pateica skaļi. — Kamil, vai jūs man palīdzē­siet?

—       Tagad es vairs nevienam nevaru palī­dzēt, — Kamils atsaucās. — Bet galu galā tā nav mana darīšana. Kas jādara? Jāstiepj ulmotroni?

—  Jā. Tikai vispirms tie jādemontē.

—        Vai gribat dzirdēt labu padomu? — Kamils jautāja. — Septiņi tūkstoši astoņi simti trīsdesmit otrais labais padoms.

Roberts jau bija atvienojis strāvu un, ap­dedzinot pirkstus, vija kopā atvienoto vadu galus.

—  Dodiet savu padomu, — viņš teica.

—       Lieciet mierā ulmotronus, sēdieties heli­kopterā un lidojiet pie Taņas.

—        Labs padoms, — teica Roberts, stei­dzīgi pārraujot savienojumus. — Patīkams. Palīdziet man to izvilkt…