Tālā varavīksne

—   Lūdzu, atbrīvojiet mani no darba, — ienākušais teica skanīgā, metāliskā balsī. Es uzskatu, ka nespēju ilgāk strādāt ar cil­vēkiem, un tāpēc lūdzu atļauju aiziet no darba. Piedodiet, lūdzu. — Viņš viegli pa­klanījās zvaigžņu lidotājiem. — Kaneko — Varavīksnes enerģētiķis plānotājs. Bijušais plānotājs enerģētiķis.

Gorbovskis steidzīgi sāka švīkāt kājām pa slideno grīdu, cenšoties vienlaikus piecelties un paklanīties. Kausu ar sulu viņš tai mirklī

pacēla virs galvas-, līdzinoties iereibušam cie­miņam Lukullas triklīnijā.

—   Godīgā Varavīksne! — direktors teica norūpējies. — Kas tad vēl ir lēcies?

—   Pirms pusstundas Simeons Galkins un Aleksandra Postiševa, slepeni pieslēgušies zonālajai energostacijai, paņēma visu ener­ģiju divām nākamajām diennaktīm. — Ka­neko seja krampjaini noraustījās. — Mašīna ir domāta godīgiem ļaudīm. Man nav zināma papildu programma, kas rēķinātos ar Galkina un Postiševas eksistenci. Fakts pats par sevi ir nepieļaujams, kaut arī, diemžēl, tas mums nav nekas jauns. Iespējams, ka es pats tiktu ar viņiem galā. Bet es neesmu ne džudote, ne akrobāts. Un es nestrādāju bērnudārzā. Es nevaru pieļaut, ka man rīko slazdus … Viņi nomaskēja pieslēgšanas vietu brikšņos aiz gravas, bet pār taciņu novilka stiepli. Viņi lieliski zināja, ka man būs jāskrien, lai no­vērstu milzīgo enerģijas noplūdi… — Viņš pēkšņi apklusa un sāka nervozi vilkt ārā no matiem dadžus.

—  Kur Postiševa? — direktors jautāja, un viņa sejā pieplūda venozās asinis.

Gorbovskis izslējās un, nedaudz nobijies, pierāva kājas. Marka sejā bija lasāma dziļa interese par visu notiekošo.

—    Postiševa tūlīt būs šeit, — atbildēja Kaneko. — Es arī esmu pārliecināts, ka tieši viņa ir šīs nelietības iniciatore. Es izsaucu viņu uz šejieni jūsu vārdā.

Matvejs pievilka tuvāk mikrofonu, ko lie­toja planētas apziņošanai, un paklusi nodu­cināja:

—  Uzmanību, Varavīksne! Runā'direktors. Incidents sakarā ar enerģijas noplūdi man ir zināms. Incidentu izmeklē.

Viņš piecēlās, sāniski pievirzījās klāt Ka­neko, uzlika viņam roku uz pleca un tā kā vainīgi noteica:

—   Ko lai dara, draudziņ … Es taču tev teicu: Varavīksne kļuvusi traka. Pacieties, draudziņ … Es arī ciešos. Bet Postiševai es tūlīt sadošu. Viņa nepriecāsies, gan tu re­dzēsi.

—   Saprotu, — teica Kaneko. — Lūdzu man piedot: es biju līdz ārprātam saniknots. Ja atļaujat, es došos uz kosmodromu. Visnepa­tīkamākā lieta šodien laikam tomēr ir ulmo- tronu izsniegšana. Jūs zināt, ir atlidojis de­santnieks ar ulmotronu kravu.

—   Jā, — direktors saprotoši teica. — Es zinu. Palūk. — Viņš pastiepa kvadrātveida zodu uz zvaigžņu lidotāju pusi. — Priecājos iepazīstināt — mani draugi. «Tariela» ko­mandieris Leonīds Andrejevičs Gorbovskis un viņa stūrmanis Marks Valkenšteins.

—   Priecājos, — teica Kaneko, noliecis galvu ar dadžu pilnajiem matiem.

Marks un Gorbovskis arī nolieca galvas.

—  Centīšos samazināt kuģa bojājumus līdz minimumam, — Kaneko teica bez smaida, pa­griezās un devās uz durvju pusi.

Gorbovskis norūpējies noskatījās viņam pakaļ.

Durvis Kaneko priekšā atvērās, un viņš pieklājīgi pakāpās sānis, dodot ceļu. Durvīs stāvēja pirmītējā tumšmate baltā jaciņā ar norautām pogām. Gorbovskis ievēroja, ka viņas īsās bikses sānos ir apgruzdušas, bet kreisā roka nosmērēta ar sodrējiem. Viņai blakus elegantais un akurātais Kaneko likās tālas nākotnes viesis.

—    Piedodiet, lūdzu, — tumšmate teica samtainā balstiņā. — Atļaujiet ienākt. Jūs mani izsaucāt, Matvej Sergejevič?

Novērsies Kaneko apmeta viņai līkumu un pazuda aiz durvīm. Matvejs apsēdās savā krēslā un ar rokām atspiedās pret elkoņu balstiem. Viņa seja atkal kļuva zila.

—   Vai tu domā, Postiševa, — viņš sāka tikko dzirdami, — ka es nezinu, kas to visu izdomājis?

Uz ekrāna parādījās sārtvaidzis jauneklis koķeti nošķiebtā beretītē.

—    Piedodiet, Matvej Sergejevič, — viņš, jautri smaidot, teica. — Es gribētu atgādi­nāt, ka divi ulmotronu komplekti ir mūsu.

—   Rindas kārtībā, Kārli, — norūca Mat­vejs.

—    Rindas kārtībā mēs esam pirmie, — paziņoja jauneklis.

—   Tas nozīmē, ka jūs saņemsiet pirmie, — Matvejs visu laiku raudzījās uz Postiševu, joprojām izskatīdamies nikns un nepiekā­pīgs.

—    Piedodiet vēlreiz, Matvej Sergejevič, bet mūs ļoti uztrauc Forstera grupas izturē­šanās. Es pamanīju, ka viņi jau izsūtījuši uz kosmodromu kravas automašīnu …

—   Neuztraucieties, Kārli, — teica Matvejs. Viņš nenoturējās un pasmaidīja. — Paskaties tikai, Leonīd! Nāk un sūdzas! Kas? Hofma­nis! Par ko? Par savu skolotāju Forsteru! Ejiet vien, ejiet, Kārli! Neviens ārpus kārtas nedabūs.

—    Paldies, Matvej Sergejevič, — teica Hofmanis. — Mēs ar Maļajevu ļoti ceram uz jums.

—   Viņš ar Maļajevu! — sacīja direktors, paceldams acis pret griestiem.

Ekrāns nodzisa un pēc mirkļa uzliesmoja - no jauna. Pavecs, drūma izskata cilvēks tum­šās brillēs ar kaut kādām papildierīcēm pie ietvariem neapmierināti noducināja:

—  Matvej, es gribētu precizēt attiecībā uz ulmotroniem…

—  Ulmotroni rindas kārtībā, — teica Mat­vejs.