Tālā varavīksne

Taciņa nogriezās, metot līkumu ap milzīgu betonētu baseinu ar tumšu ūdeni. Viņi iz­gāja cauri augstas, dzeltenīgas zāles saau- dzei, kas sniedzās līdz krūtīm. Melno akāciju biezās lapotnes pavēnī kļuva vēsāk.

—       Mark, — čukstēja Gorbovskis. — Nāk meitene.

Marks sastinga kā sālsstabs. No zāles iz­nira gara auguma, apaļīga tumšmate baltās, īsās biksēs un īsā, baltā jaciņā ar norautām pogām. Tumšmate ar manāmu piepūli vilka aiz sevis smagu kabeli.

—       Labdien! — Gorbovskis un Marks teica vienā balsī.

Tumšmate satrūkās un apstājās. Viņas sejā varēja lasīt izbailes.

Gorbovskis un Marks saskatījās.

—   Labdien, meitēn! — nokliedza Marks.

Tumšmate izlaida kabeli no rokām un bē­dīgi nokāra galvu.

—  Labdien, — viņa nočukstēja.

—      Man ir tāda sajūta, Mark, — teica Gor­bovskis, — ka mēs esam iztraucējuši.

—       Varbūt palīdzēt? — galanti apjautājās Marks.

Meitene paskatījās uz viņu caur pieri.

—  Čūskas, — viņa pēkšņi teica.

—       Kur? — Gorbovskis šausmās iesaucās un pacēla kāju.

—       Čūskas vispār, — meitene paskaidroja. Viņa paskatījās uz Gorbovski. — Vai redzē­jāt šodien saules lēktu? — viņa pieglaudīgi apjautājās.

—       Mēs šodien redzējām četrus saules lēk­tus, — nevērīgi teica Marks.

Meitene piemiedza acis un ar precīzi aprē­ķinātu kustību sakārtoja matus. Marks tūlīt stādījās priekšā:

—  Marks Valkenšteins.

—      D-zvaigžņu lidotājs, — piebilda Gorbov­skis.

—       Ak D-zvaigžņu lidotājs, — meitene pa­teica ar savādu intonāciju. Viņa pacēla ka­beli, pamirkšķināja Markam un nozuda zālē. Kabelis aizšvīkstēja pa taciņu. Gorbovskis paskatījās uz Marku. Marks nolūkojās mei­tenei pakaļ.

—   Ejiet, Mark, ejiet, — teica Gorbovskis.

—   Tas būs pilnīgi loģiski. Kabelis ir smagu smagais, meitene vārga, skaista, bet jūs esat īsts spēka mitriķis un zvaigžņu lidotājs.

Marks izklaidīgi uzkāpa virsū kabelim. Kabelis sāka raustīties, un no zāles atskanēja balss:

—  Atlaid, Semjon, atlaid!…

Marks steidzīgi atvilka nost kāju. Viņi de­vās tālāk.

—   Dīvaina meitene, — teica Gorbovskis.

—  Bet jauka! Starp citu, Mark, kāpēc īsti jūs neesat precējies?

—  Ar ko? — Marks jautāja.

—   Nu, nu, Mark. Tā nevajag. To taču visi zina. Viņa ir ļoti jauka un mīlīga sieviete. Ļoti smalka un delikāta. Es vienmēr uzska­tīju, ka jūs esat viņai par rupju. Bet viņa, šķiet, tā nedomāja …

—  Tāpat vien, neapprecējos, — Marks teica negribīgi. — Neiznāca.

Taciņa no jauna izveda viņus pie šosejas. Tagad kreisajā pusē stiepās kaut kādas ga­ras, baltas cisternas, bet priekšā saulē mir­dzēja Padomes ēkas sudrabainā smaile. Vis­apkārt vēl joprojām bija tukšs.

—    Viņa pārāk mīlēja mūziku, — teica Marks. — Nevar taču katrā lidojumā ņemt līdz horeolu. Pietiek ar jūsu atskaņotāju. Per­sijs necieš mūziku.

—    Katrā lidojumā, — Gorbovskis atkār­toja. — Nelaime tā, Mark, ka mēs esam pā­rāk veci. Pirms divdesmit gadiem mēs nesa­līdzinātu, kas ir vērtīgāks — mīlestība vai draudzība. Bet tagad jau par vēlu. Mēs vairs neesam glābjami. Bet nezaudējiet cerības, Mark. Varbūt mēs vēl satiksim sievietes, kas k|ūs mums dārgākas par visu.

—  Tikai ne Persijs, — sacīja Marks. — Vi­ņam taču nav neviena drauga, izņemot mūs abus. Lai Persijs iemīlētos …

Gorbovskis iztēlojās iemīlējušos Persiju Diksonu.

—   Persijs būtu priekšzīmīgs tēvs, — viņš nedroši sprieda. ^

Marks sarauca pieri.

—    Tas nebūtu godīgi. Bet bērnam nav vajadzīgs labs tēvs. Viņam vajadzīgs labs skolotājs, cilvēkam — labs draugs, bet sie­vietei — mīļotais. Un vispār parunāsim labāk par takām un taciņām.

Laukums Padomes ēkas priekšā bija tukšs, tikai pie parādes durvīm stāvēja liels, ne­veikls aerobuss.

—   Man gribētos satikties ar Matveju, — teica Gorbovskis. — Nāciet man līdzi, Mark.

—  Kas ir šis Matvejs?

—   Es jūs iepazīstināšu. Matvejs Vjazaņi- cins. Matvejs Sergejevičs. Viņš šeit strādā par direktoru. Mans vecs draugs, zvaigžņu lidotājs. Vēl no desantniekiem. Jums vaja­dzētu viņu atcerēties, Mark. Tomēr nē — jūs nācāt vēlāk.

—  Labi, — teica Marks. — Iesim. Pieklājī­bas vizītē. Savu mūzikas kasti gan izslēdziet. Tomēr neērti — Padome.

Direktors ļoti nopriecājās par viņu apmek­lējumu.