Tālā varavīksne

— Lieliski! — viņš dārdināja, sēdinot vie­sus krēslos. — Tas ir lieliski, ka esat atlido­juši! Leonīds malacis! Ak, kas par malaci! Valkenšteins? Marks? Nu kā tad, kā tad! … Bet kāpēc jums nav pliks pakausis? Leonīds noteikti apgalvoja, ka jums neesot matu … Ak tā, viņš runāja par Diksonu! Tiesa, Dik- sons ir slavens ar savu bārdu, bet tas neko nenozīmē — es pazīstu daudz bārdainu plik­galvju! Starp citu, tas ir nieks, nieks! Vai jūs ievērojāt, ka pie mums ir karsts? Leonīd, tu par maz ēd, tu izskaties pēc distrofiķa! Pus­dienosim kopā … Bet pagaidām atļaujiet piedāvāt jums dzērienus. Te būs apelsīnu sula, te tomātu un granātu sula… Mūsu pašu! Jā! Vīns! Savs vīns! Uz Varavīksnes! Vai vari iedomāties, Leonīd? Nu, kā? Savādi, man garšo… Mark, un jūs? Nu, nekad ne­būtu domājis, ka jūs nedzerat vīnu! Ak, jūs nedzerat vietējos vīnus? Leonīd, man ir tūk­stošiem jautājumu… Es nezinu, ar ko lai sāk, pēc minūtes es būšu nevis vairs cilvēks, bet satracināts administrators. Jūs nekad ne­esat redzējuši satracinātu administratoru? Tūlīt redzēsiet. Es spriedīšu tiesu, sodīšu, ap­laimošu! Es skaldīšu un valdīšu! Tagad es saprotu, cik grūti klājies karaļiem un visā­diem imperatoriem un diktatoriem! Paklausie­ties, draugi, tikai, lūdzami, neejiet projām! Es raušos vaiga sviedros, bet jūs sēdiet un jūtiet līdzi. Man šeit neviens nejūt līdzi… Jums taču te ir labi, vai ne? Logu es at­vēršu, lai vējiņš… Leonīd, tu nespēj pat iedomāties … Mark, jūs varat pārsēsties ēnā. Tā, Leonīd, — vai tu saproti, kas šeit notiek? Varavīksne kļuvusi traka, un tas velkas jau otro gadu.

Viņš iekrita dispečera pults krēslā, un tas ievaidējās. Milzīgs, tumši iededzis, pinkains, ar spurainām runča ūsām, viņš atpogāja virs­kreklu no apkaklītes līdz pašam vēderam un ar baudu paskatījās pār plecu uz zvaigžņu li­dotājiem, kas caur salmiņu čakli sūca ledai­nās sulas. Spurainās ūsas sakustējās, un viņš jau vēra muti, kad uz viena no sešiem pults ekrāniem parādījās piemīlīga, tieviņa sieviete ar acīm, kurās bija lasāms aizvainojums.

—    Biedri direktor, — viņa ļoti nopietni teica. — Esmu Hagertone, jūs mani varbūt vairs neatceraties. Es griežos pie jums sa­karā ar staru barjeru Alebastra kalnā. Fiziķi atsakās likvidēt barjeru.

—  Ko tas nozīmē — atsakās?

—   Es runāju ar Rodrigosu, — viņš, šķiet, tur ir galvenais nullenieks? Viņš paziņoja, ka jums neesot tiesību iejaukties viņu darbā.

—  Viņi pūš jums miglu acīs, Elen! — teica Matvejs. — Rodrigoss ir tāds pats galvenais nullenieks kā es margrietiņa. Viņš ir servo- mehāniķis un no nulles lauka problēmām sa­prot mazāk nekā jūs. Es viņu tūlīt ņemšu priekšā.

—  Mēs jūs joti lūdzam …

Direktors, galvu grozīdams, noklakšķināja slēdžus.

—  Alebastra kalns? — viņš nokliedza. — Dodiet man Pagavu!

—  Klausos, Matvej.

—  Sota? Labdien, dārgais! Kāpēc nenoņem barjeru?

—   Es noņēmu barjeru. Kātā — nenoņemu?

—  Ahā, tad ir labi. Pasaki Rodrigosam, lai izbeidz jaukt cilvēkiem prātus, citādi es iz­saukšu viņu pie sevis! Pasaki, ķa es viņu labi atceros. Kā ar jūsu Vilni?

—   Saproti… — Sota apklusa. — Vilnis ir interesants. Varētu ilgi stāstīt, parunāsim vēlāk.

—   Vēlu veiksmi! — Pārliecies pār atzvel­tni, Matvejs pagriezās pret zvaigžņu lidotā­jiem. — Ek, īstā reizē, Leonīd! — viņš ieklie­dzās. — īstā reizē! Ko pie jums runā par Vilni?

—  Kur — pie mums? — Gorbovskis aukst­asinīgi jautāja un iesūca sulu. — «Tarielā»?

—  Piemēram, ko tu domā par Vilni?

Gorbovskis padomāja.

—  Neko nedomāju, — viņš teica. — Varbūt Marks? — Viņš nedroši paskatījās uz stūr­mani.

. Marks sēdēja izslējies ļoti taisni un oficiāli, turot kausu rokā.

—   Ja nemaldos, — viņš teica, — tad Vil­nis ir kaut kāds process, kas saistīts ar tele- portāciju nulles laukā. Es par to zinu ļoti maz. Teleportācija mani, protams, interesē tāpat kā jebkuru zvaigžņu lidotāju, — viņš viegli paklanījās direktoram, — bet uz Zemes nulles lauka problemātikai nepiešķir īpašu nozīmi. Manuprāt, Zemes diskrētniekiem tā ir pārāk sīka problēma, kurai ir tikai prak­tiska nozīme.

Direktors dzēlīgi iesmējās.