Tālā varavīksne

—   Kā tev tas patīk, Leonīd? — viņš teica. — Sīka problēma! Laikam mūsu Varavīksne ir pārāk tālu no jums un viss, kas pie mums notiek, jums šķiet pārāk sīks. Dārgo Mark, šī pati sīkā problēma pildīt pārpilda manu dzīvi, bet es neesmu pat nulles lauka fiziķis! Man zūd spēki, draugi! Aizvakar es šai te kabinetā pats savām rokām izšķīru Lamon- duā un Aristoteli, un tagad es skatos uz sa­vām rokām, — viņš izstiepa savas milzīgās, brūni iedegušās delnas, — un, goda vārds, brīnos, ka uz tām nav neviena kodiena, ne­viena skrāpējuma. Bet zem logiem auroja divi pūļi: viens dārdināja: «Vilnis! Vilnis!» — bet otrs rēca: «Nulles T!» Un jūs domājat, ka tā bija zinātniska diskusija? Nē! Tas bija viduslaiku dzīvokļa ķīviņš elektroenerģijas dēļ! Atcerieties to humoristisko, kaut arī, at­zīstos, ne visai saprotamo grāmatu, kur cil­vēku piekāva par to, ka viņš atejā nav no­dzēsis gaismu? «Zelta āzis» vai «Zelta ēze­lis»? … Tad lūk, Aristotelis un viņa banda gribēja piekaut Lamonduā un viņa bandu par to, ka tie pievākuši visu enerģijas rezervi… Godīgā Varavīksne! Vēl pirms gada Aristote­lis gāja apkampies ar Lamonduā! Nulles lauka fiziķis bija nulles lauka fiziķim draugs, biedrs un brālis, un nevienam nenāca prātā, ka Forstera aizraušanās ar Vilni sašķels pla­nētu divās daļās! Kādā pasaulē es dzīvoju! Pietrūkst visa — enerģijas, aparatūras, katra zaļknābja laboranta dēļ notiek plēšanās! La­monduā ļaudis zog enerģiju, Aristoteļa ļau­dis ķer un Cenšas savervēt autsaiderus — šos nelaimīgos tūristus, kas atlidojuši atpūsties vai uzrakstīt par Varavīksni kaut ko labu! Padome — Padome!!! — pārvērtusies par konfliktu orgānu! Es palūdzu atsūtīt man «Romiešu tiesības» … Pēdējā laikā es lasu tikai vēsturiskus romānus. Godīgā Varavīk­sne! Drīz vien es te nodibināšu policiju un zvērināto tiesu. Es pierodu pie pilnīgi jaunas, pilnīgi mežonīgas terminoloģijas. Aizvakar es nosaucu Lamonduā par atbildētāju, bet Aristoteli — par prasītāju. Es bez stomīša­nās spēju izrunāt tādus vārdus kā «jurispru­dence» un «policijas prezīdijs»! …

Viens no ekrāniem kļuva gaišs. Parādījās divas gadus desmit vecas meitenītes apaļām sejiņām. Viena bija rozā, otra — zilā kleitā.

—       Nu, runā tu! — paklusi teica meitene rozā kleitā.

—        Kāpēc tad es, ja mēs norunājām, ka tu…

—  Norunājām, ka tu!

—       Nejaukā!… Labdien, Matvej Semjono- vič!

—  Sergejevič …

—  Matvej Sergejevič, labdien!

—        Labdien, bērni, — teica direktors. Pēc viņa sejas varēja noprast, ka viņš ir kaut ko aizmirsis un ka viņam kaut kas ir atgādi­nāts. — Labdien, cālīši! Labdien, pelītes!

Meitene rozā kleitā un meitene zilā kleitā uzreiz pietvīka.

—       Matvej Sergejevič, mēs ielūdzam jūs uz Pilsētiņu, uz mūsu vasaras svētkiem.

—  Šodien pulksten divpadsmitos!…

—  Vienpadsmitos! …

—  Nē, divpadsmitos!

—  Aizbraukšu! — direktors jūsmīgi ieklie­dzās. — Noteikti aizbraukšu!- Gan vienpa­dsmitos aizbraukšu, gan divpadsmitos!…

Gorbovskis izdzēra kausu tukšu, ielēja sev vēl, pēc tam ērtit atgūlās krēslā, izstiepis kā­jas līdz istabas vidum, un nolika kausu sev uz krūtīm. Viņam bija labi un omulīgi.

—  Es arī braukšu uz Pilsētiņu, — viņš pa­ziņoja. — Man absolūti nav ko darīt, tur es teikšu kaut kādu runu. Es nekad savā mūžā neesmu teicis runas, bet man šausmīgi gribas pamēģināt.

—    Pilsētiņa! — Direktors atkal noliecās pār atzveltni. — Pilsētiņa ir vienīgā vieta, kur mums saglabājusies kārtība. Bērni ir lie­liska tauta! Viņi labi izprot vārdu «ne­drīkst» … Par mūsu nulleniekiem to nevar teikt, kur nu! Pagājušajā gadā viņi aprija divus miljonus megavatstundu! Šajā — jau piecpadsmit un iesnieguši pieprasījumu vēl pēc sešdesmit. Nelaime ir tā, ka viņi absolūti nevēlas iegaumēt vārdu «nedrīkst».

—  Mēs arī nepazinām šo vārdu, — piezī­mēja Marks.

—   Dārgo Mark! Mēs ar jums dzīvojām la­bos laikos. Tas bija fizikas krīzes periods. Mums nevajadzēja vairāk nekā deva. Un kā­pēc lai mums vajadzētu? Kas tad mums bija? D-procesi, elektronu struktūra … Ar sajūg­tajām telpām nodarbojās atsevišķi zinātnieki un tad arī tikai uz papīra. Bet tagad? Tagad valda šis ārprātīgais diskrētās fizikas laik­mets — difūzijas teorija, telpas priekš- josla … Godīgā Varavīksne!… Visas šīs nulles lauka problēmas! Bezūsainam zeņ­ķim, tievkājim laborantam katram draņķa eksperimentam vajadzīgi tūkstošiem mega­vatu, visunikālākā iekārta, ko uz Varavīk­snes nevar uzbūvēt un kas, starp citu, pēc eksperimenta iziet no ierindas… Lūk, jūs atvedāt simt ulmotronus. Paldies jums! Bet tādu vajadzīgi seši simti! Un enerģija… Enerģija! Kur lai es to ņemu? Jūs taču neat­vedāt mums enerģiju! Vēl vairāk, jums pa­šiem vajadzīga enerģija. Mēs ar Kaneko pra­sām Mašīnai: «Dod mums optimālo stratē­ģiju!» Viņa, nabadzīte, rokas vien noplāta …

Durvis atvērās, un straujā gaitā ienāca ne­liela auguma, ļoti elegants un glīti ģērbies x vīrietis. Gludi sasukātajos melnajos matos bija ieķērušies kaut kādi dadzīši, nekustīgā seja pauda vēsu, apvaldītu niknumu.

—   Kā vilku piemin, tā vilks klāt… — direktors iesāka, sniegdams viņam roku.