Tālā varavīksne

Gorbovskis pašapmierināts pasmīnēja un ielēja sev vēl sulu. Viņš no jauna svētlaimīgi izstiepās krēslā un, klusiņām pajautājis: «Vai drīkst?» — ieslēdza atskaņotāju. Direktors arī atmetās pret krēsla atzveltni.

—  Jā! — viņš sapņaini noteica. — Bet vai atceries, Leonīd, — Aklais Plankums, Staņis­lavs Pišta piekliedz visu ēteru… Jā, atcerē­jos! Vai tu zini…

—  Matvej Sergejevič, — teica balss skaļ­runī. — Paziņojums no «Bultas».

—        Lasi, — teica Matvejs, noliecoties uz priekšu.

—        «Sāku deritrinitāciju. Nākamie sakari pēc četrdesmit stundām. Viss kārtībā. An­tons.» Sakari ir diezgan slikti, Matvej Ser­gejevič: magnētiskā vētra …

—       Paldies, — teica Matvejs. Viņš norūpē­jies pagriezās pret Gorbovski. — Starp citu, Leonīd, ko tu zini par Kamilu?

—        To, ka viņš nekad nenoņem ķiveri, — teica Gorbovskis. — Es viņam reiz tieši par to pajautāju, kad mēs peldējāmies. Un viņš man tieši atbildēja.

—  Un ko tu domā par viņu?

Gorbovskis padomāja.

—   Es domāju, ka viņam ir uz to tiesības.

Gorbovskim negribējās runāt par šo tēmu.

Kādu brīdi viņš klausījās tamtamā, tad teica:

—        Saproti, Matjuša, sanācis kaut kā tā, ka visi mani uzskata gandrīz vai par Kamila draugu. Un visi man jautā, kas un kā. Bet man šī tēma nepatīk. Ja tev ir kādi konkrēti jautājumi, lūdzu.

—       Ir, — teica Matvejs. — Vai Kamils nav traks?

—       Nē-ē, nu ko tu! Viņš vienkārši ir pa­rasts ģēnijs.

—        Saproti, es visu laiku domāju: nu ko viņš visu laiku pareģo un pareģo? Viņam ir kaut kāda mānija pareģot…

—  Un ko viņš tādu pareģo?

—       Sīkumus vien, — sacīja Matvejs. — Pa­saules galu. Nelaime tā, ka viņu, nabadziņu, itin- neviens nevar saprast… Starp citu, ne­vajag par to. Par ko mēs runājām? …

Ekrāns atkal kļuva gaišs. Parādījās Ka­neko. Viņa kaklasaite bija sagriezusies.

—   Matvej Sergejevič, — viņš teica, maz­liet aizelsies. — Atļaujiet precizēt sarakstu. Jums vajadzētu būt kopijai.

—   O, kā man tas viss ir apnicis! — sacīja Matvejs. — Leonīd, piedod, lūdzu, man nāk­sies aiziet.

—   Protams, ej, — teica Gorbovskis. — Es pa to laiku aizstaigāšu uz kosmodromu. Pa­skatīšos, kā klājas manam «Tarielam» …

—  Pulksten divos pie manis pusdienās, — teica Matvejs.

Gorbovskis izdzēra glāzi tukšu, piecēlās un ar patiku pastiprināja tamtama dārdus līdz pēdējai iespējai.

3. NODAĻA

Pulksten desmitos svelme kļuva necie­šama. Pa aizvērtā loga spraugām no pārkar­sušās stepes ieplūda viegli gaistošo sāļu sī­vie iztvaikojumi. Virs stepes dejoja mirāžas. Roberts bija novietojis pie sava krēsla divus spēcīgus ventilatorus un pusguļus apvēdinā- jās ar vecu žurnālu. Viņš mierināja sevi ar domu, ka pulksten trijos būs daudz grūtāk, bet tad, skat, vakars jau klāt. Kamils stāvēja sastindzis pie ziemeļu loga. Viņi vairs nesa­runājās.

No reģistratora stiepās bezgalīga zila lente, ko klāja automātiskās pierakstes lau­zītās līnijas. Junga skaitītājs lēni, acij nemanāmi pielija ar violetu gaismu, tikko dzir­dami pīkstēja ulmotroni — aiz to spoguļglu- dajiem lodziņiem draudīgi plaiksnījās kodol- liesmas atblāzma. Vilnis auga augumā. Kaut kur aiz ziemeļu apvāršņa, virs nedzīvās ze­mes neaptverami tuksnesīgajiem plašumiem atmosfērā izvirda milzīgas karstu, indīgu putekļu strūklas… Iečirkstējās videofona signāls, un Roberts nekavējoties uzslējās sē­dus un kļuva lietišķs. Viņš domāja, ka tas ir Patriks vai — un tas būtu drausmīgi tādā svelmē — Maļajevs. Bet tā izrādījās Taņa — jautra un svaiga; tūlīt varēja redzēt, ka pie viņas nav četrdesmit grādu karstuma, nav nedzīvās stepes smirdīgo izgarojumu, ka gaiss tur ir smaržīgs un vēss, bet no tuvējās jūras vējš atnes bēguma atsegto jūras ziedu tīro aromātu.

—  Kā tev tur iet bez manis, Robi? — viņa jautāja.

—  Slikti, — Roberts žēlojās. — Ož. Svelme. Sviedri tek aumaļām. Tevis nav. Gulēt gribas neizturami, un nekādi nevaru iemigt.

—    Nabaga zēns! Bet es helikopterā labi nosnaudos! Man arī būs smaga diena. Vasa­ras svētki — ļaužu jūra, pasaules gals, ga­tavā pastardiena. Bērni dauzās kā traki. Vai tu esi viens?

—    Nē. Tur stāv Kamils un ne redz, ne dzird mūs. Taņuk, es šodien gaidu tevi. Tikai kur?

—  Bet vai tad tevi nomainīs? Zēl. Lidosim uz dienvidiem.

_ — Lidosim. Vai atceries kafejnīcu Ribačjē? Ēdīsim nēģus, dzersim jauno vīnu … ledaini aukstu! — Roberts ievaidējās un pārgrieza acis. — Tagad es gaidīšu šo vakaru. O, kā es to gaidīšu!

—   Es arī… — Viņa paskatījās apkārt.

—   Skūpstu, Robi, — viņa teica. — Gaidi zvanu.

—   Gaidīšu, ļoti, — Roberts paspēja pa­teikt.

Kamils visu laiku raudzījas pa logu, salicis rokas aiz muguras. Viņa pirksti nepārtraukti kustējās. Kamilām bija neparasti gari, balti, lokani pirksti ar īsi apgrieztiem nagiem. Pirksti dīvaini savijās un atkal atraisījās, un Roberts pieķēra sevi, ka arī viņš cenšas darīt to pašu ar savējiem.

—   Sācies, — Kamils pēkšņi ierunājās.

—  Ieteicu paskatīties.

—   Kas sācies? — Roberts jautāja. Viņam negribējās kustēties.

—  Stepe sakustējusies, — Kamils teica.