Tālā varavīksne

Robertam saļodzījās kājas, un viņš nolai­dās mirušajam blakus. Viņam gribējās rau­dāt. Palieciet sveiks, Kamil. Goda vārds, es jūs mīlēju. Neviens jūs nemīlēja, bet es mī­lēju. Tiesa, es jūs nekad netiku klausījis, arī citi to nedarīja, bet, goda vārds, es neklau­sīju tikai tāpēc, ka necerēju jūs saprast. Jūs bijāt galvas tiesu pārāks par visiem, par mani nemaz nerunājot. Bet tagad es nevaru nogrūst no jūsu saspiestajām krūtīm šo lūžņu kaudzi. Draudzība prasa, lai es paliktu jums blakus, bet mani gaida Taņa, mani var­būt gaida pat Maļajevs, un turklāt es draus­mīgi gribu dzīvot. Tur nelīdz nekādas jūtas un nekāda loģika. Es zinu, ka necik tālu ne­tikšu. Un tomēr es iešu. Es skriešu, es vilk- šos, varbūt pat līdīšu uz vēdera, bet es iešu un iešu, kamēr pietiks spēka … Es esmu muļ­ķis, man vajadzēja paklausīt jūsu septiņtūk-

stošajam padomam, bet es, kā vienmēr, neiz­pratu jūs, kaut arī, varētu likties, kas tur būtu ko nesaprast…

Viņš bija satriekts un noguris, tā ka tikai ar lielām pūlēm piespieda sevi piecelties un doties projām. Kad viņš pagriezās, lai pēdējo reizi paskatītos uz Kamilu, viņš ieraudzīja Vilni.

Talu talu aiz apvaršņa ziemeļos, aiz sar­kanīgās putekļu dūmakas, kas lēni nosēdās, bālganajās debesīs mirdzēja žilbinoša josla, spilgta kā saule.

«Tā, cauri ir,» vienaldzīgi, kā padodamies nodomāja Roberts. «Tālu es netikšu. Pēc pus­stundas Vilnis būs klāt un velsies tālāk, bet šeit paliks līdzens, melns tuksnesis. Tornis, protams, paliks vesels, ulmotroniem nekas nenotiks, un pterokārs paliks. Arī norautais spārns tāpat karāsies svelmainajā bezvējā. Un no Kamila varbūt paliks pāri ķivere. Bet no manis vispār nekas nepaliks pāri.» Kā at­vadoties viņš apskatīja sevi, uzsita pa kaila­jām krūtīm, pataustīja bicepsus. «Zēl,» nodo­māja un tad pamanīja flaieru.

Flaiers stāvēja aiz torņa — mazs, divvie­tīgs flaiers, kas atgādināja raibu bruņurupu- cīti, ātra, ekonomiska, apbrīnojami vienkārša un lietošanai ērta mašīna. Tas bija Kamila flaiers. Protams, tas bija Kamila flaiers!

Roberts paspēra dažus nedrošus soļus, bet tad pa galvu pa kaklu apkārt tornim metās turp. Viņš nenolaida acis no flaiera, it kā baidīdamies, ka tas pēkšņi pazudīs, nez kā­pēc paklupa un visā garumā nostiepās cie­tajā zālē, nobrāzdams krūtis un vēderu. Pie- lēcis kājās, viņš pagriezās atpakaļ. Ulmo- trona smagais cilindrs ar gludajiem, zilgani pulētajiem sāniem vēl tikko manāmi šūpojās no trieciena. Roberts paskatījās uz ziemeļiem. Aiz apvāršņa jau slējās tumša siena. Sacel­dams putekļu mākoni, Roberts pieskrēja pie flaiera, ierāpās sēdeklī un, tikko sataustījis stūri, deva pilnu gāzi.

Stepju josla stiepās līdz pašai Grīnfīldai, un Roberts šķērsoja to ar vidējo ātrumu piec­simt kilometru stundā. Flaiers joņoja pār stepi kā blusa — milzīgiem lēcieniem. Žilbi­nošā josla drīz no jauna pazuda aiz apvār­šņa. Stepē viss šķita kā parasts: gan kā ru­gāji sausā zāle, gan drebošā atblāzma virs sāls ezeriem, gan retās pundurkrūmu joslas. Saule svilināja bez žēlastības. Nez kāpēc ne­kur nebija ne labības grauzēju, ne putnu, ne viesuļvētras pēdu. Droši vien viesulis būs iz­svaidījis visu šo dzīvo radību un pats pagai­sis šajos neauglīgajos, mūžsenis tuksnesīga­jos Ziemeļu Varavīksnes plašumos, kurus it kā pati daba bija radījusi nulles lauka fiziķu trakajiem eksperimentiem. Reiz, kad Roberts vēl bija iesācējs, kad Galvaspilsētu vēl vien­kārši sauca par staciju, bet Grīnfīlda nemaz neeksistēja, Vilnis jau bija pārstaigājis šos rajonus — mirušā Ļu Fin-čena grandiozā eksperimenta izraisītais Vilnis. Toreiz šeit viss bija melns, bet pagāja tikai septiņi gadi, un sīkstā, neizvēlīgā zāle no jauna at­spieda tuksnesi tālu uz ziemeļiem, līdz pa­šiem izvirduma rajoniem.

«Viss sāksies no gala,» Roberts domāja. «Viss būs tapat kā agrāk, tikai Kamila vairs nebūs. Un, ja man kādreiz pēkšņi liksies, ka man aiz muguras kāds parādās krēslā, es no­teikti zināšu, ka tas ir tikai māns. Bet tagad es ieradīšos pie Maļajeva un pateikšu viņam acīs: «Jūsu ulmotronus es pametu.» Viņš iz­grūdis caur zobiem: «Kā jūs uzdrošinājāties, Skļarov?» Un tad es viņam pateikšu: «Uz­spļaut man jūsu ulmotroniem, tāpēc ka jūsu ulmotronu dēļ gāja bojā Kamils!» Bet viņš teiks: «Bez šaubam, ļoti žēl, taču ulmotronus vajadzēja atvest.» Tad es beidzot saniknošos un pateikšu viņam visu. «Lāsteka tāds!» es teikšu. «Sniegavīrs ar elektronisku vadības sistēmu! Kā tu uzdrīksties domāt par ulmo­troniem, kad bojā gājis Kamils?… Tu esi vienaldzīgs cilvēks, ķirzaka!»»