Tālā varavīksne

—       Klausieties, Gorbovski, mēs ne ar ko ne­riskējam. Šie kuģi man ļoti labi pazīstami. Es pats atbraucu ar desantnieku. Mēs dosi­mies uz noliktavu, paņemsim pa ulmotronam un ieslēgsimies kopkajītē. Kad tas viss būs beidzies, — viņš ar nevērīgu žestu norādīja uz mašīnām, — mēs mierīgi izkāpsim.

—  Bet ja nu pēkšņi atnāk īstais stūrmanis?

—       īstajam stūrmanim vajadzēs ilgi pierā­dīt, ka viņš ir īstais, — nopietni iebilda vil­tus stūrmanis.

Gorbovskis iesmējās un noteica:

—  Ejam.

Viltus stūrmanis pieglauda matus, dziļi ievilka elpu un apņēmīgi devās uz priekšu. Viņi sāka spraukties starp mašīnām. Viltus stūrmanis runāja nepārtraukti — turklāt pēk­šņi sulīgā, iespaidīgā basā.

—       Es domāju, — visiem dzirdot viņš teica, — ka difuzoru tīrīšana mūs tikai aizkavēs.

Iesaku vienkārši nomainīt pusi no komplek­tiem un galveno uzmanību pievērst apšuves apskatei. Biedri, pabrauciet savu mašīnu maz­liet sānis! Jūs traucējat… Nu lūk, Valentīn Petrovič, sākot deritrinitāciju .. . Pabrauciet kravas mašīnu atpakaļ, biedri. Nesaprotu, kāpēc jūs grūstāties, ir taču rinda, ir sa­raksts, likums galu galā … Izsūtiet pārstāv­jus … Valentīn Petrovič, nezinu, kā jūs, bet mani pārsteidz šī aborigēnu mežonība. Kaut ko tamlīdzīgu mēs ar jums netikām redzējuši pat Pandoras tahorgu vidū …

—  Jums ir pilnīga taisnība, Mark, — Gor­bovskis uzjautrināts teica.

—  Ko? Ak tā, pats par sevi saprotams … Drausmīgi tikumi!

Meitene zīda lakatiņā, izbāzusi galvu no kravas mašīnas kabīnes, apjautājās:

—   Ja nemaldos, stūrmanis un kapteinis?

—    Jā! — izaicinoši atsaucās stūrmanis. — Un kā stūrmanis es ieteiktu jums vēlreiz pārlasīt instrukciju par izkraušanas kārtību.

—  Jūs domājat, ka tas būtu nepieciešams?

—   Bez šaubām. Jūs gluži veltīgi esat ie­braukusi kravas mašīnu divdesmit metru zonā …

—   Vai zināt, draugi, — atskanēja jautra, jauna balss, — šim stūrmanim fantāzija ir trūcīgāka nekā pirmajiem diviem.

—   Ko jūs ar to gribat teikt? — apvaino­jies jautāja viltus stūrmanis. Viņa sejā bija kaut kas no viltus Nerona.

—       Saprotiet, — meitene lakatiņā iejūtīgi teica, — tur uz tām tukšajām kastēm jau sēž divi stūrmaņi un viens kapteinis, bet tukša­jās kastēs bija iepakoti ulmotroni, kurus aiz­veda bortinženieris — tāda kautra, jauna sie­viete. Viņai patlaban dzenas paka Padomes pilnvarotais…

—  Kā jums tas patīk, Valentīn Petrovič? — iekliedzās neīstais stūrmanis. — Ķas par vilt- vāržiem!

—   Man ir tāda sajūta, — nopietni teica Gorbovskis, — ka es nenokļūšu uz sava kuģa.

—  Pareizi spriežat, — sacīja meitene laka­tiņā. — Un jūs neesat pirmais, kas šodien tā saka.

Stūrmanis grasījās apņēmīgi iet uz priekšu, bet te kravas mašīna no labās puses mazliet pavirzījās uz kreiso, tumši dzeltenais «dili­žanss» pavirzījās mazliet pa labi un tieši ceļā uz lūku, svaidīdami uz visām pusēm zemes pikas, pēkšņi sāka nikni griezties «kurmja» atņirgtie zobi.

—   Valentīn Petrovič! — sašutis iekliedzās viltus stūrmanis. — Tādos apstākļos es ne­garantēju zvaigžņu kuģa gatavību startam!

—  Veca dziesma! — skumji novilka «dili­žansa» vadītājs.

Skanīgā, jautrā balss sacīja:

—   Kas tas par stūrmani! Žāvas nāk no garlaicības. Atcerieties otru stūrmani — tas gan mūs izklaidēja! Kā viņš pacēla kreklu un rādīja meteorītu atstātās rētas.

—   Nē, pirmais bija labāks, — pagriezies teica «kurmja» vadītājs.

—   Jā, viņš nebija slikts, — piekrita mei­tene lakatiņā. — Kā viņš soļoja starp mašī­nām, turēdams pie acīm fotouzņēmumu, un žēlabaini skaitīja: «Gaļa, māna Gaļa! Kas lai tevi sargā, ja no dzimtās puses tālu esi, dārgā!»

Viltus stūrmanis, nomākts nokāris galvu, knibināja no «kurmja» mirdzošajiem zobiem zemes pikas.

—   Nu, bet ko jūs teiksiet? — «diližansa» vadītājs uzrunāja Gorbovski. — Ko jūs visu laiku klusējat? Vajadzētu taču kaut ko teikt… Kaut ko pārliecinošu.

Visi ziņkāri gaidīja.

—  Vispār es varētu iekļūt arī pa pasažieru lūku, — domīgi teica Gorbovskis.

Viltus stūrmanis ar cerībām pacēla galvu un paskatījās viņā.

—    Nevarētu vis, — pakratīdams galvu, sacīja vadītājs. — Lūka ir aizslēgta no iekš­puses.

Klusuma starplaikā skaidri bija sadzirdama Kaneko balss:

—  Es nevaru dot jums desmit komplektus, saprotiet taču, biedri Prozorovski!

—   Bet jūs saprotiet mani, biedri Kaneko! Mēs iesniedzām pieprasījumu par desmit komplektiem. Kā lai atgriežos ar sešiem?

Kāds iekrita starpā:

—   Ņemiet, Prozorovski, ņemiet… Ņemiet pagaidām sešus … Pie mums četri komplekti pēc nedēļas atbrīvosies, un es jums atsūtīšu.

—  Vai jūs apsolat?

Meitene lakatiņā teica:

—        Prozorovska vienkārši žēl. Viņam seš­padsmit shēmas bāzējas uz ulmotroniem!

—       Jā, nabadzība, — nopūtās «diližansa» vadītājs.

—       Bet mums piecas, — bēdīgi noteica vil­tus stūrmanis. — Piecas shēmas un tikai viens ulmotrons. Vai nu viņiem būtu grūti atvest kādus divsimt gabalus.

—        Mēs varētu atvest arī divsimt un trīs­simt, — teica Gorbovskis, — bet ulmotroni tagad vajadzīgi visiem. Uz Zemes sāks strā­dāt seši jauni U-konveijeri.