Tālā varavīksne

—    Ekonomisti arī ir pētnieki, — iebilda Aļpa. — Viņiem arī ir darīšana ar problēmu gūzmu. Un ja jau esam'sākuši par to runāt, tad, lūk — interesants paradokss, kas mani pēdējā laikā ļoti saista. Ņemsim nulles T. Jauna, ražīga un ļoti perspektīva problēma. Tā kā tā ir ražīga, Lamonduā ar pilnām tie­sībām tiek nodrošināts ar milzīgu daudzumu materiālu un enerģijas. Lai to saglabātu, Lamonduā ir spiests bez apstājas traukties uz priekšu — straujāk, dziļāk un… šaurākā jomā. Bet jo straujāk un pamatīgāk viņš iedziļinās, jo vairāk vajadzību rodas un jo stiprāk viņš izjūt nepietiekamo apgādi, kamēr beidzot sāk pats sevi bremzēt. Paskatieties uz šo rindu. Četrdesmit cilvēku gaida un tērē dārgo laiku. Trešā daļa Varavīksnes pētnieku tērē laiku, nervu enerģiju un jaunrades tempu! Bet pārējās divas trešdaļas sēž labo­ratorijās, rokas klēpī salikuši, un spēj tagad domāt tikai par vienu: atvedīs vai neatvedis? Vai tā nav sevis bremzēšana? Cenšanās sa­glabāt materiālo resursu pieplūdumu rada sacensību, sacensība izraisa vajadzību nepro­porcionālu pieaugumu, un rezultātā mēs bremzējam paši sevi.

Aļpa apklusa un sāka izdauzīt pīpi. No mašīnu jūkļa, stumdot _tās pa labi un pa kreisi, izlīda «kurmis». Ērmoti augstās kabī­nes logā bija redzams jauna ulmotrona vāks. Braucot garām, vadītājs pamāja ar roku vil­tus zvaigžņu kuģu pilotiem.

— Gribētos gan zināt, kāpēc Pēddziņiem nepieciešami ulmotroni, — nomurmināja Hanss.

Neviens neatbildēja. Visi noraudzījās pakaļ

«kurmim», uz kura sāniem varēja saskatīt Pēddziņu zīmi — melnu septiņstūri uz sar­kana vairodziņa. n,

—   Manuprāt, — teica Baņins, — vainīgi tomēr ir ekonomisti. Vajadzēja paredzēt. Va­jadzēja pirms divdesmit gadiem orientēt sko­las tā, lai tagad pietiktu kadru zinātnes mate­riālās apgādes laukā.

—   Nezinu, nezinu, — teica AJpa. — Vai tāds process vispār ir plānojams? Mēs maz par to zinām, bet var taču izrādīties, ka līdz­svars starp pētnieku garīgo potenciālu un cilvēces materiālajām iespējām vispār nav reāls. Vienkārši sakot, ideju vienmēr būs krietni vairāk nekā ulmotronu.

—   Nu, tas vēl jāpierāda, — teica Baņins.

—  Bet es taču neteicu, ka tas ir pierādīts. Tas ir mans pieņēmums.

—  Tāds pieņēmums ir kaitīgs, — paziņoja Baņins. Viņš sāka iekaist. — Tāda doma sa­glabā krīzi uz mūžīgiem laikiem! Tas taču ir strupceļš! …

—  Kāpēc strupceļš? — klusi teica Gorbov­skis. — Gluži otrādi.

Baņins neklausījās.

—   Jāizbeidz krīze! — viņš teica. — Jā­meklē izeja! Un izeja, protams, nav atrodama drūmos pareģojumos!

—   Kāpēc drūmos? — jautāja Gorbovskis. Bet viņam atkal nepievērsa uzmanību.

—  Atteikties no sadales pamatprincipa ne­drīkst, — sacīja Baņins. — Tas būtu vien­kārši negodīgi attiecībā pret vislabākajiem darbiniekiem. Jūs divdesmit gadus atgremo­siet kādu mazsvarīgu problēmeli, bet enerģi­jas, teiksim, saņemsiet tikpat daudz, cik La­monduā. Tas taču būtu muļķīgi! Tātad tā nav izeja? Nē, nav. Vai jūs pats redzat iz­eju? Jeb aprobežojaties ar vēsu faktu konsta­tēšanu?

—    Es esmu vecs zinātnes darbinieks un vecs cilvēks, — teica Aļpa. — Visu mūžu no­darbojos ar fiziku. Tiesa, padarījis esmu^maz, jo esmu vienkāršs pētnieks, bet tas nav gal­venais. Pretēji visām šīm jaunajām teorijām esmu pārliecināts, ka cilvēka dzīves jēga ir pasaules izzināšanā. Un man nudien sāpīgi noskatīties, ka miljardiem cilvēku mūsu laik­metā vairās no zinātnes, meklē savu aicinā­jumu sentimentālajā kontaktā ar dabu, ko viņi sauc par mākslu, viņus apmierina pa­viršā iepazīšanās ar parādībām, ko viņi sauc par estētisko uztveri. Bet man šķiet, ka pati vēsture ir noteikusi cilvēces sadali trīs gru­pās — zinātnes kareivjos, audzinātājos un ārstos, kuri, starp citu, arī ir zinātnes ka­reivji. Patlaban zinātnei ir grūtības materiā­lajā apgādē, bet tajā pašā laikā miljardiem cilvēku zīmē bildītes, rīmē vārdus… vispār rada iespaidus. Bet viņu vidū ir daudz potenciāli lielisku darbinieku. Enerģisku, as­prātīgu, ar neiedomājamām darba spējām.

—  Nu, nu, — teica Baņins.

Aļpa neko neatbildēja un sāka piebāzt pīpi.

—       Atļaujiet, es turpināšu jūsu domu, — ierunājās Gorbovskis. — Es redzu, jums nav drosmes.

—• Pamēģiniet, — teica Aļpa. . — Derētu visus šos māksliniekus un dzej­niekus sadzīt mācību nometnēs, atņemt vi­ņiem otas un zosu spalvas, piespiest viņus iziet īslaicīgus kursus un likt, lai būvē zināt­nes kareivjiem jaunus U-konveijerus, montē tau traktorus un lej ergohronu prizmas…

—   Tas taču ir bleķis! — vīlies teica Ba­ņins.

—  Jā, tas ir bleķis, — Aļpa piekrita. — Bet mūsu idejas nav atkarīgas ne no mūsu sim­pātijām, ne antipātijām. Šī ideja man ir bū­tiski pretīga, tā mani pat biedē, bet tā ir ra­dusies … un ne tikai manā galvā vien.

—   Tā ir neauglīga ideja, — laiski teica Gorbovskis, raudzīdamies debesīs. — Mēģi­nājums atrisināt pretrunu starp cilvēces ga­rīgo un materiālo potenciālu kopumā. Tā no­ved it kā pie jaunas, bet faktiski vecās un banālās pretrunas starp mehānisko loģiku un morāles un audzināšanas sistēmu. Tādā sa­dursmē mehāniskā loģika vienmēr cietīs ne­veiksmi.