Tālā varavīksne

—       Bet mani interesē, — teica Gorbovskis. — Viņu taču var ieslēgt no jauna. Tiesa, Pa­dome aizliegusi to darīt, bet aizliegumu var atcelt. '

Aļpa nomurmināja:

—       Katram laikmetam ir savi rēgi un ļaunie 1 burvji.

—        Starp citu, par ļaunajiem burvjiem, — turpināja Gorbovskis. — Man tūlīt nāk prātā notikums ar Velna Duci.

Hansam mirdzēja acis.

—   Kā tad — notikums ar Velna Duci! —

teica Baņins. — Trīspadsmit fanātiķi… Starp citu, kur viņi ir tagad?

—    Pagaidiet, pagaidiet, — sacīja Aļpa. — Vai tie ir tie paši zinātnieki, kas saau­dzēja sevi ar mašīnām? Bet viņi taču gāja bojā!

—  Tā runā, — teica Gorbovskis, — bet ne jau tas ir galvenais. Precedents tomēr ir.

—   Kas par to? — sacīja Baņins. — Viņus sauc par fanātiķiem, bet viņos, manuprāt, ir kaut kas pievilcīgs. Atbrīvoties no visām vā­jībām, kaislībām, emociju uzliesmojumiem … Kailais saprāts plus neierobežotas iespējas pilnveidot organismu. Pētnieks, kam nav va­jadzīga aparatūra, kas ir pats sev aparāts un pats sev transports. Un nekādu rindu pēc ulmotroniem … Es to lieliski stādos priekšā. Cilvēks flaiers, cilvēks reaktors, cilvēks labo­ratorija. Nesabojājams, nemirstīgs …

—  Lūdzu piedošanu, tas nav cilvēks, — no­rūca Aļpa. — Tā ir Masačūsetsas mašīna.

—   Bet kā tad viņi aizgāja bojā, ja ir ne­mirstīgi? — jautāja Hanss.

—   Paši sevi iznīcināja, — teica Gorbov­skis. — Acīmredzot maz prieka būt cilvēkam laboratorijai.

No mašīnas drūzmas parādījās aiz piepū­les pietvīcis cilvēks ar ulmotrona cilindru uz pleca. Baņins nolēca no kastes un pieskrēja palīgā. Gorbovskis domīgi vēroja, kā ulmo­tronu iekrauj helikopterā. Pietvīkušais žēlo­jās:

—       Nepietiek ar to, ka triju vieta iedod vienu. Nepietiek ar to, ka jāzaudē puse die­nas. Tev vēl jāpierāda, ka tev ir tiesības! Tev netic! Jūs varat iedomāties — tev netic! Ne­tic!!!

Kad Baņins atgriezās, Aļpa teica:

—   Tas viss izskatās diezgan fantastiski. Ja jūs interesē aizmugure, tad pavērojiet labāk Vilni. Katru nedēļu — kārtējā teleportācija nulles laukā. Un katra teleportācija izraisa Vilni. Lielāku vai mazāku izvirdumu. Bet Vilni pētī diletantiski. Kaut tikai neiznāktu otra Masačūsetsas mašīna, diemžēl — neiz­slēdzama. Kamils — vai jūs pazīstat Ka­milu? — uzskata to par planētas mēroga pa­rādību, bet viņa argumenti ir grūti sapro­tami. Ar viņu ļoti grūti sastrādāt.

—    Starp citu, — sacīja ITanss, — vai jūs zināt Kamila viedokli attiecībā uz nākotni? Viņš uzskata, ka mūsdienu aizraušanās ar zinātni ir sava veida pateicība par pārpil­nību, sekas no tiem laikiem, kad spēja lo­ģiski uztvert pasauli bija vienīgā cilvēces cerība. Viņš sacīja: «Emociolisti un lo- ģiķi» — viņš acīmredzot runā par mākslinie­kiem un zinātniekiem — «atsvešinās viens no otra, nesaprot vairs viens otru un nav .vairs vajadzīgi viens otram. Cilvēks pie­dzimst vai nu emociolists vai loģiķis. Tas katram ielikts šūpulī. Un kādreiz cilvēce sa­šķelsies divās sabiedrībās, kas būs tikpat sve­šas viena otrai, cik mēs — leonīdiešiem.»

—   E, — Baņins teica. — Nieki. Kas par šķelšanos? Kur tad dēsies caurmēra cilvēks?

Pagava varbūt ari skatās uz Surda jauno gleznu kā auns uz jauniem vārtiem, bet Surds varbūt nesaprot, kāpēc pasaulē ek­sistē Pagava. Tur nav ko strīdēties — viens ir loģiķis, otrs — emociolists. Bet es? Jā, es esmu zinātnes darbinieks. Jā, trīs ceturtdaļas mana laika un trīs ceturtdaļas manu nervu pieder zinātnei. Bet bez mākslas es arī ne­varu iztikt! Te spēlē kāds atskaņotājs, un man ir ļoti patīkami. Es varētu iztikt arī bez atskaņotāja, bet ar to es jūtos daudz labāk… Jājautā, ko tad lai es daru? Plēšos uz pu­sēm, vai?

—    Es arī tā nodomāju, — teica Hanss.

—    Bet viņš sacīja, ka, pirmkārt, mūslaiku ģēnijs esot nākotnes caurmēra cilvēks, otr­kārt, ka eksistējot nevis viens caurmēra cil­vēks, bet divi — emociolists un loģiķis. Vis­maz es viņu tā sapratu.

—  Tu esi kolosāls, — teica Baņins. — Ma­nuprāt, klausoties Kamilā, nevar saprast itin neko.

—   Bet varbūt tas bija Kamila kārtējais paradokss, — domīgi noteica Gorbovskis.

—   Viņam patīk paradoksi. Starp citu, para­doksam šis prātojums laikam ir pārāk tiešs.'

—   Nu, Leonīd Andrejevič, — Hanss teica jautri. — Tomēr ņemiet vērā, ka tas ir nevis Kamila prātojums, bet mans.% Es vakar lie­dagā sauļojos, te pēkšņi uz akmens parādījās Kamils — jūs pazīstat viņa matiieri? — un sāka skaļi domāt, uzrunādams galvenokārt jūras viļņus. Es gulēju un klausījos, bet pēc tam iemigu.

Visi iesmējās.

—   Kamils vingrinās, — teica Gorbovskis.

—    Es apmēram varu iedomāties, kāpēc vi­ņam bija nepieciešama šī cilvēces sašķelša­nās. Acīmredzot viņu nodarbina jautājums par cilvēka evolūciju un viņš rada modeļus. Iespējams, ka loģiku un emociolistu sintēzē viņš saskata jauno cilvēku, kas vairs nebūs cilvēks.

Aļpa nopūtās un nolika pīpi.

—   Problēmas, problēmas… — viņš teica.

—   Pretrunas, sintēze, aizmugure, fronte… Bet vai jūs esat ievērojuši, kas šeit sēž? Jūs, jūs… viņš… es… Neveiksminieki. Zināt­nes atstumtie. Zinātne — tā saņem ulmotro­nus.

Viņš gribēja vēl kaut ko teikt, bet skaļru­nis atkal ierēcās: