Tālā varavīksne

Aļpa pameta ar galvu un ietinās dūmu mākoņos. Hanss domīgi noteica:

—    Baiga domiņa. Vai atceraties «desmit zinātnieku projektu»? Kad Padomei ierosi­nāja pārsviest uz zinātnes lauku daļu Pārpil­nības , fonda enerģijas … Tīrās zinātnes vārdā piespiest cilvēci ierobežot elementārās vajadzības. Vai atceraties lozungu: «Zināt­nieki ir gatavi badoties»?

Baņins turpināja:

—   Bet Jamakava toreiz piecēlās un teica: «Bet seši miljardi bērnu nav tam gatavi. Nav gatavi tāpat, kā jūs neesat gatavi izstrādāt sociālus projektus.»

—   Es arī nevaru ciest šos fanātiķus, — teica Gorbovskis.

—   Es nesen izlasīju Lorenča grāmatu, — sacīja Hanss. — «Cilvēki un problēmas» … Vai esat lasījuši?

—  Esam, — atbildēja Gorbovskis.

Aļpa noraidoši pakratīja galvu.

—• Laba grāmata, vai ne? Mani tajā pār­steidza viena doma. Tiesa, Lorencs pie tās neapstājās, ierunājās par to tikai garāmejot.

—  Nu, nu? — jautāja Baņins.

—  Atceros, es veselu nakti par to domāju. Toreiz nepietika aparatūras, gaidījām, kad pievedīs, — parastā nervozēšana, jūs jau zināt. Un tad manī nobrieda šāda doma. Lo­rencs runā par dabisko atlasi zinātnē. Kādi faktori nosaka zinātnes virzienu nozīmīgumu tagad, kad zinātne neietekmē vai gandrīz vairs neietekmē materiālo labklājību?

—  Nu, nu? — jautāja Baņins.

—  Manī nobrieda šāda doma. Paies zināms laiks, un tie zinātniskie pētījumi, kas izrādī­sies visperspektīvākie, uzsūks visus pētīju­miem vajadzīgos materiālus, kļūs nesamē­rīgi dziļi, bet pārējie virzieni vienkārši paši no sevis iznīks. Un visā zinātnē būs tikai divi trīs virzieni, kur nevienam citam, izņe­mot korifejus, nekas nebūs skaidrs. Vai sa­protat mani?

—  E, blēņas! — teica Baņins.

—   Kāpēc tad blēņas? — apvainojies jau­tāja Hanss. — Minēšu faktus. Zinātnē pastāv simtiem tūkstošu virzienu. Katrā strādā tūk­stošiem cilvēku. Es personīgi pazīstu četras pētnieku grupas, kas sistemātisku neveik­smju dēļ pametušas darbu un saplūdušas ar citām, veiksmīgākām grupām. Es pats div­reiz tā izdarīju …

Aļpa teica:

—  Joks paliek joks, bet ņemiet to pašu La­monduā. Lūk, viņš pa galvu pa kaklu cenšas realizēt nulles T. Nulles T, kā to arī varēja sagaidīt, dod milzumu jaunu atzarojumu. Bet Lamonduā ir spiests nocirst gandrīz visus šos atzarojumus, viņš vienkārši ir spiests tos ignorēt. Tāpēc ka viņam nav nekādu iespēju rūpīgi pārbaudīt katru atzarojumu no tā perspektīvas viedokļa. Vēl vairāk — viņš spiests apzinīgi ignorēt acīm redzami intere­santas un pārsteidzošas lietas. Tā,'piemēram, notika ar Vilni. Tā ir negaidīta, apbrīnojama un, manuprāt, draudīga parādība. Bet, soļojot uz mērķi, Lamonduā pieļāva pat šķelšanos savā nometnē. Viņš sastrīdējās ar Aristoteli, viņš atteicās materiāli nodrošināt Viļņa pēt­niekus. Viņš iet arvien dziļāk, dziļāk, dziļāk, un pētāmā problēma kļūst arvien šaurāka. Vilnis ir palicis viņam tālu aizmugurē. Tas viņam ir tikai traucējums, un viņš negrib par to ne dzirdēt. Bet, starp citu, Vilnis node­dzina sējumus …

Virs kosmodroma iedārdējās vispārējās ap­ziņošanas skaļrunis:

—   Uzmanību, Varavīksne! Runā direktors. Izmēģinātāju brigādes vecāko Gabu kopā ar brigādi lūdzu nekavējoties ierasties pie ma­nis.

—   Laimīgi cilvēki! — teica Hanss. — Ne­kādi ulmotroni viņiem nav vajadzīgi.

—    Viņiem savu rūpju diezgan, — teica Baņins. — Es reiz redzēju, kā viņi trenējas — nu nē, paldies, es labāk būšu viltus stūrma­nis … Bet pēc tam divus gadus sēdēt bez īsta darba un katru dienu dzirdēt: «Vēl maz­liet pacietieties! Varbūt rīt…»

—   Es priecājos, ka jūs ierunājāties par to, kas notiek mūsu aizmugurē, — sacīja Gor­bovskis.— Zinātnes «baltie plankumi». Mani arī interesē šis jautājums. Manuprāt, aizmu­gurē mums viss nav kārtībā. Piemēram, Ma- sačūsetsas mašīna. — Aļpa nošūpoja galvu. Gorbovskis pievērsās viņam. — Jums, pro­tams, vajadzētu atcerēties. Tagad tikai retais to atceras. Aizraušanās ar kibernētiku ir pāri.

—  Es itin neko nevaru atcerēties par Masa- čūsetsas mašīnu, — teica Baņins. — Nu, nu?

—   Tās, ziniet, ir sensenās bažas: mašīna kļuvusi gudrāka par cilvēku un pakļāvusi to … Pirms piecdesmit gadiem Masačūsetsā iedarbināja vissarežģītāko kibernētisko iekārtu, kāda jebkad ir eksistējusi. Sī iekārta

darbojās fenomenāli ātri, tai bija neaptve­rama atmiņa un tamlīdzīgi… Mašīna strā­dāja tieši četras minūtes. To izslēdza, aizce- mentēja visas ieejas un izejas, to atvienoja no enerģijas avota, nomīnēja un apjoza ar dzeloņdrātīm. Ar visīstākajām, sarūsējušām dzeloņdrātīm, gribat — ticiet, gribat — ne.

—       Bet kas tad tur īsti notika? — jautāja Baņins.

—        Mašīna sāka uzvesties pati pēc sava prāta, — teica Gorbovskis.

—  Nesaprotu.

—       Es arī nesaprotu, bet viņu tikko paspēja izslēgt.

—  Bet vai kāds saprot?

—        Es runāju ar vienu no tās radītājiem. Viņš saņēma mani aiz pleca, paskatījās acīs un noteica: «Leonīd, tas bija drausmīgi.»

—  Vareni, — teica Hanss.

—       Eh, — sacīja Baņins. — Blefs. Mani tas neinteresē.