Tālā varavīksne

—  Ā, tu jau vēl nezini, — teica direktors. Viņš piegāja pie galdiņa un sāka jaukt kok­teili no granātu sulas un ananāsu sīrupa. — Ar mani runāja Maļajevs no Grīnfīldas. Kamils nez kāpēc atradies priekšējā postenī, aizkavējies tur, un viņu panācis Vilnis. Dī­vains gadījums. Šis Skļarovs — novērotājs — atdrāzies ar Kamila flaieru, kritis histērijā un paziņojis, ka Kamils ir nospiests, bet pēc desmit minūtēm Kamils nodibina sakarus ar Grīnfīldu, kā vienmēr pareģo un atkal pazūd. Vai pēc tādiem izlēcieniem Kamilu var ņemt par pilnu?

— Jā, Kamils ir oriģināls. Bet kas ir Skļa­rovs?

—  Viens no Maļajeva novērotājiem, es taču tev teicu. Ļoti centīgs, sirsnīgs puisis, zvaig­znes no debesīm nerauj… Iedomāties, ka viņš būtu pametis Kamilu, — tas ir vien­kārši absurds. Maļajevam mūžīgi nāk prātā mudīgas domas …

—   Neapvaino Maļajevu, — teica Gorbov­skis. — Viņš vienkārši ir loģisks. Bet neru­nāsim par to. Labāk pār Vilni.

—   Lai notiek, — izklaidīgi teica direktors.

—  Vai tas ir loti bīstami?

—  Kas?

—  Vilnis. Vai tas ir bīstams?

Matvejs iesēcās.

—   Vispār Vilnis ir nāvīgi bīstams, — viņš teica. —- Nelaime tā, ka fiziķi nekad iepriekš nezina, kā tas uzvedīsies. Vilnis var, piemēram,

jebkurā mirklī izklīst. — Viņš brīdi klusēja. — Bet.var arī neizklīst.

—   Vai tad no viņa nevar noslēpties?

—       Neesmu dzirdējis, ka to kāds būtu mēģi­nājis darīt. Runā, ka skats esot visai draus­mīgs.

—   Vai tiešām tu pats neesi redzējis?

Matveja ūsas draudīgi saslējās.

—      Tev vajadzēja manīt, — viņš teica, — ka man ir pārāk maz laika, lai mētātos pa pla­nētu. Es visu laiku kādu gaidu, kādu nomie­rinu vai arī kāds gaida mani… Tici man, ja būtu brīvs laiks…

Gorbovskis uzmanīgi apjautājās:

—        Es droši vien biju tev vajadzīgs, lai meklētu autsaiderus, vai ne?

Direktors dusmīgi paskatījās viņā.

—  Sagribējās ēst?

—  Nē.

Matvejs parsoļoja pari kabinetam.

—       Es tev pateikšu, kas nedod man miera. Pirmkārt, Kamils pareģoja, ka šis eksperi­ments beigsies slikti. Viņi tam nepievērsa uzmanību. Es, protams, arī ne. Bet tagad Lamonduā atzīst, ka Kamilām bijusi tais­nība …

Durvis atvērās, un kabinetā, mirdzinot bal­tus zobus, iebruka jauns, milzīgs nēģeris īsās, baltās biksītēs, baltos svārkos un baltās kurpēs kailās kājās.

—        Esmu klāt! — viņš paziņoja, noplātījis milzīgās rokas. — Ķo tu gribi, o, mans kungs, direktor? Gribi, es noārdīšu pilsētu un uz­celšu pili? Uzminējis tavu vēlēšanos, es gri­bēju paķert līdzi visskaistāko sievieti, kuras vārds ir Džina Pikbridža, bet viņas daiļuma valgi bija stiprāki par mani un viņa palika Ribačjē, no kurienes sūta tev ne visai patī­kamus sveicienus.

—  Uz mani tas absolūti neattiecas, — teica direktors. — Lai sūta savus sveicienus La­monduā.

—  Lai notiek! — iesaucās nēģeris.

—   Gaba, — jautāja direktors, — vai' tu dzirdēji par Vilni?

—   Vai tad tas ir Vilnis? — nicīgi teica nēģeris. — Lūk, kad es iekāpšu starta kamerā un Lamonduā nospiedīs palaišanas sviru, lūk, tad būs īsts Vilnis! Bet šis — bleķis. Vilnīši, vēsmas sacelti Vilnīši! Bet es klausos tevī un esmu gatavs pakļauties.

—  Vai tu atnāci kopā ar brigādi? — pacie­tīgi jautāja direktors. Gaba klusējot norādīja uz loga pusi. — Ej ar viņiem uz kosmodromu, tu esi Kaneko rīcībā.

—  Dzirdu un paklausu, — teica Gaba. Tajā brīdī aiz loga spēcīgas rīkles bandžo pavadī­jumā rāva vaļā lūgšanas dziesmu «Pie Jeru- zālemes sienām» melodijā:

Tik uz jautrās Varavīksnes, Varavīksnes, Varavīksnes .. .

Gaba ar vienu lēcienu bija pie loga un uz­brēca:

—  Klu-su!

Dziesma apklusa. Smalka, tīra balstiņa žēlabaini novilka:

Dig my gravē both long and narrow, Make my coffin neat and strong!.. .[2]

—  Es eju, — mazliet mulsi sacīja Gaba un, spēcīgi atspēries, pārlēca pār palodzi.

—    Bērni … — pasmīnējis norūca direk­tors Viņš nolaida loga rāmi. — Nogarlaikoju- šies zīdaiņi. Nezinu, ko es darīšu bez viņiem.

Viņš palika stāvam pie loga, un Gorbov­skis, piesedzis acis, raudzījās viņam mugurā. Mugura bija plata, bet nez kāpēc tik sakum- pusi un nelaimīga, ka Gorbovski pārņēma uztraukums. Matvejam, zvaigžņu pilotam un desantniekam, nevarēja būt tāda mugura.

—  Matvej, — teica Gorbovskis. — Es tev tiešām esmu vajadzīgs?

—   Jā, — atbildēja direktors. — Ļoti. — Viņš arvien vēl skatījās pa logu.

—    Matvej, — teica Gorbovskis. — Pa­stāsti, kas par lietu!

—  Gan skumjas, nojausmas, gan rūpes, — Matvejs noskandēja un apklusa.

Gorbovskis sakustējās, iekārtojās ērtāk, klusītiņām ieslēdza atskaņotāju un tikpat klusi teica:

—   Labi, draudziņ. Es pasēdēšu kopā ar tevi. Tāpat vien.

—  Ahā, pasēdi gan.

Skumji un laiski skanēja ģitāra, aiz loga kaita karstās tukšās debesis, bet kabinetā bija vēsi un krēslaini.

—        Jāgaida. Gaidīsim, — direktors skaļi teica un atgriezās krēslā.

Gorbovskis uzreiz neatbildēja.

—       Jā! — viņš teica. — Esmu gan es ne­pieklājīgs! Es pilnīgi aizmirsu. Kā klājas Žeņečkai?

—  Paldies, labi.

—  Vai viņa neatgriezās?

—       Nē. Tā arī neatgriezās. Manuprāt, viņa tagad i domāt par to negrib.

—  Aļoškas dēļ?

—       Protams. Vienkārši jābrīnās, cik tas iz­rādījies viņai svarīgi.