Tālā varavīksne

Viņš izskrūvēja pēdējo antenu, ielika to futrālī, pēc tam savāca visus futrāļus pla­kanā kartona kastē, un tad ziemeļpusē dobji nopaukšķēja, it kā milzīgā, tukšā zālē būtu - pārplīsis gaisa balons. Pagriezies Roberts ieraudzīja, ka uz piķa melnā Viļņa fona pa­ceļas gara, balta lāpa. Dega «haribda». Tū­daļ apakšā apklusa balsis, iekaucās un no­slāpa tukšgaitā strādājošs helikoptera mo­tors. Laikam visi ieklausījās un skatījās uz ziemeļiem. Roberts vēl nebija izpratis noti­

kušo, kad torņa piekājē kaut kas iedrebējās, iežļerkstējās un, saminot pēdējās palmas, aizrāpoja rezerves «haribda», paceldama pret debesīm rijēja stobra rīkli. Atklātā vietā ma­šīna iekaucās ar tādu spēku, ka aizkrita ausis, un, visa ietinusies rūsganā putekļu mākonī, devās uz ziemeļiem aizpildīt robu.

Tā bija diezgan parasta lieta: viena no «haribdām» nebija paspējusi novadīt bazaltā rezervuāra enerģijas pārpalikumus, un Ro­berts jau liecās, lai ņemtu kartona kasti, kad melnās sienas pakājē kaut kas spilgti uzlies­moja, gaisā uzšāvās daudzkrāsainas liesmas vēdeklis, un, acu priekšā pietūkdams un sa­biezēdams, pret debesīm izstiepās vēl viens baltu dūmu stabs. Atskanēja jauns paukšķis. Apakšā visi reizē iekliedzās, un tālu austru­mos Roberts tūlīt ieraudzīja vēl vairākas lāpas. «Haribdas» uzliesmoja cita pēc citas, un pēc minūtes tūkstošiem kilometru garā Viļņa siena, kas tagad atgādināja ar krītu sašvīkātu tāfeli, salīgojās un sāka virzīties uz priekšu, pa ceļam izberot stepē melnus piebriestošus traipus. Roberts ar grūtībām izdarīja rīšanas kustību un, paķēris kasti, skrēja lejup pa kāpnēm.

Gaiteņos uztraukti skraidīja ļaudis. Aiz­joņoja pārbijusies Zinočka, piespiedusi pie krūtīm filmu kārbu paku. Hasans Alizade un Kārlis Hofmanis neiedomājamā ātrumā vilka uz izeju masīvu laboratorijas hemostāzera sarkofāgu — radās iespaids, it kā viņus rautu vējš. Kāds sauca: «iNāciet šurp! Es viens pats nevaru! Hasan!…» Priekštelpā nošķindēja sasists stikls. Uz laukuma nosprauslājās mo­tori. Dispečera telpā, mīdīdams izmētātās kartes un papīrus, ekrāna priekšā lēkāja Pagava un nepacietīgi kliedza: «Kāpēc tu nedzirdi? «Haribdas» deg! Deg «haribdas», es saku! Vilnis vejas! Saproti, es neko ne­dzirdu! … Etjēn, ja tu saprati, pamāj…»

Viebdamies aiz sāpēm, Roberts uzvēla kasti plecā un kāpa lejup uz priekštelpu. Aizmu­gurē kāds, skaļi elsodams, dārdināja pa kāp­nēm. Priekštelpa bija piemētāta ar ietinamo papīru un kaut kāda aparāta lauskām. Ne­plīstošā stikla durvis bija pušu visā garumā. Roberts sāniski aizspraucās līdz lievenim un apstājās. Viņš ieraudzīja, ka debesīs cits aiz cita paceļas pārpildīti pterokāri. Viņš ierau­dzīja, ka Maļajevs klusēdams, pārakmeņotu seju stumj iekšā pēdējā pterokārā jaunās laborantes. Viņš ieraudzīja, ka Hasans un Kārlis, aiz piepūles pavēruši mutes, cenšas savu sarkofāgu iesviest pa helikoptera dur­vīm un kāds no iekšpuses cenšas tiem palī­dzēt, bet katru reizi sarkofāgs apdauza vi­ņiem pirkstus. Viņš ieraudzīja Patriku, abso­lūti mierīgo, miegaino Patriku, atmuguriski pieslējušos pie helikoptera pakaļējā luktura, ar koncentrētu un domīgu sejas izteiksmi. Bet, pagriezis galvu, viņš tepat vai virs gal­vas ieraudzīja ogļu melno Viļņa sienu, kas līdzīgi samtainam aizkaram aizsedza debe­sis.

—• Pārtrauciet taču kraut! — viņam pie auss iekliedzās Pagava. — Atjēdzieties! Me­tiet zemē šo zārku!

Hemostāzers smagi nošķindēja uz betona.

—  Metiet ārā visu! — Pagava kliedza, no­lēkdams no lieveņa. — Visi helikopterā, ne­kavējoties! Vai neredzat, ko? Kam es saku, Skļarov! Patrik, vai tu esi aizmidzis?!

Roberts nekustējās no vietas. Patriks ari ne. Pa to laiku Maļajevs, piepalīdzēdams ar plecu, aizcirta pterokāra durvis un savici- nāja rokas. Pterokārs izpleta spārnus, smagi palēcās un, sasvēries uz sāniem, aizlaidās pāri jumtiem. No helikoptera lidoja kastes. Kāds raudulīgi auroja: «Nedošu, Sota Petro­vič! To es viņiem nedošu! …» «Dosi, drau­dziņ!» rēca Pagava. «Un kā vēl dosi!» Pie Pagavas pieskrēja Maļajevs, kaut ko kliedza un rādīja uz debesīm. Roberts pacēla acis. Mazs helikopters tēmētājs, apsprausts ar an­tenām kā ezis ar adatām, pārkarsētajam mo­toram drausmīgi kaucot, aizjoņoja pāri lau­kumam un, ātri samazinādamies, pazuda dienvidu virzienā. Pagava pacēla virs gal­vas sažņaugtas dūres.

—   Uz kurieni? — viņš rēca. — Atpakaļ! Atpakaļ, suņa bērni! Izbeigt paniku! Apstā­dināt viņu!