Tālā varavīksne

Visu šo laiku Roberts stāvēja uz lieveņa, turot uz sāpošā pleca smago kartona kasti. Viņam šķita, it kā viņš atrastos kinoteātrī. Lūk, izkrauj helikopteru. Tas ir, vienkārši iz­met no tā visu, kas pagadās pie rokas. Heli­kopters tiešām ir pārpildīts, tas redzams pēc ielīkušajām atsperēm. Pie helikoptera — drūzma. Sākumā drūzmējās klaigādami, ta­gad bija apklusuši. Hasans sūkā pirkstu kau­liņus, droši vien nobrāzis. Patriks šķiet pavi­sam aizsnaudies. Atradis laiku un galve­nais — vietu!… Kārlis Hofmanis, visai pe­dantisks cilvēks (tāds, ko mēdz saukt par «nopietnu un uzmanīgu zinātnieku»), uztver no helikoptera lidojošās kastes un cenšas tās salikt akurāti — laikam, lai gandarītu sevi. Pagava nepacietīgi lēkā gar helikopteru, ska­tīdamies te uz Vilni, te uz kontroles torni. Viņam acīm redzami negribas lidot projām, un viņš nožēlo, ka ir šeit vecākais. Maļajevs stāv malā un arī skatās uz Vilni — neatrau- damies un ar vēsu niknumu. Bet ēnā pie ko­tedžas, kurā dzīvoja Patriks, stāv mans flaiers. Interesanti, kas viņu tur aizbraucis un kāpēc? Flaieram neviens nepievērš uzmanību, tas nevienam nav vajadzīgs: palikuši kādi desmit cilvēki, ne mazāk. Helikopters ir «grifa» klases, labs, spēcīgs, bet, tā piekrauts, tas attīstīs tikai pusi ātruma. Roberts nolaida kasti uz kāpnēm.

—    Nepaspēsim, — teica Maļajevs. Viņa balsī bija tādas skumjas un tāds rūgtums, ka Roberts izbrīnījās. Bet viņš jau zināja, ka visi paspēs. Viņš piegāja pie Maļajeva.

—   Viena «haribda» vēl ir rezervē, — viņš teica. — Vai ceturtdaļstundas jums pietiks?

Maļajevs nesaprazdams skatījās viņā.

—    Rezervē ir divas «haribdas», — viņš vēsi noteica un pēkšņi saprata.

— Labi, — teica Roberts. — Neaizmirstiet Patriku. Viņš ir aiz helikoptera.

Roberts pagriezās un skrēja projām. Viņam pakal kaut ko nokliedza, bet viņš neatskatī­jās. Viņš skrēja, cik jaudāja, lēkdams pāri pamestiem aparātiem, pāri dekoratīvo augu dobēm, pāri akurāti apgrieztiem krūmiem ar smaržīgiem, baltiem ziediem. Viņš skrēja uz rietumu nomali. Pa labi, balstīdamās zenītā, pāri jumtiem slējās melnā, samtainā siena, bet pa kreisi svilināja žilbinoši baltā saule. Roberts apskrēja apkārt pēdējai mājai un tūlīt atdūrās pret milzīgas «haribdas» pakaļ­galu. Viņš ieraudzīja starp milzīgo kāpur- ķēžu locekļiem iesprūdušas zaļumu driskas, pie kāpurķēdes plāksnēm pielipušas norautas spilgtas ziedlapiņas, jaunas palmas nobrāzto stumbru, kas slējās starp aizsargvairogiem, un, acis nepacēlis, devās pa šauro trapu aug­šup, apdedzinot rokas pie saulē sakarsušajiem šķēršiem. Arvien vēl nepaceļot acis, viņš uz muguras ieslīdēja rokas vadības kabīnē, ap­sēdās krēslā, pacēla sejai priekšā tērauda vairogu, un viņa rokas no jauna sāka strā­dāt ierasti, automātiski. Labā roka pastiepās uz priekšu un nospieda strāvas sviru, kreisā vienlaikus ieslēdza sajūgu un izslēdza auto­mātisko stūri, bet labā pastiepās atpakaļ, meklēdama startera taustiņu; kad visapkārt sāka rēkt, dārdēt un drebēt, kreisā jau pil­nīgi nevajadzīgi ieslēdza kondicionēšanas sistēmu. Pēc tam — jau apzinīgi — viņš sa­taustīja rijēja vadības sviru, atvilka to, cik vien iespējams, atpakaļ un tikai tad uzdroši­nājās paskatīties uz priekšu pāri paceltajam aizsargvairogam.

Tieši viņa priekšā bija Vilnis. Jādomā, ne­viens cilvēks pēc Ļu vēl nekad nebija atra­dies tik tuvu Vilnim. Tas bija vienkārši melns, bez nevienas dzīsliņas, un uz tā fona līdz pašam apvārsnim skaidri bija saskatāma saules pielijuši stepe. Bija saredzams katrs stiebriņš, katrs krūmiņš. Roberts redzēja pat suslikus, kas bija sastinguši savu aliņu priekšā kā dzelteni stabiņi.

Virs galvas ietrīcējās un strauji pieauga spalgs, skanīgs kauciens — sāka darboties rijējs. «Haribda» skrējienā līgani šūpojās. Spogulī, lēkājot putekļos, aizslīdēja aizmu­gurē ciemata ēkas. Helikopteru nevarēja re­dzēt. Vēl kā~dus simts, nē, vēl piecdesmit met­rus un — pietiks. Roberts pašķielēja pa kreisi, un viņam šķita, ka Viļņa siena jau mazliet izliekusies. Starp citu, spriest par to bija ļoti grūti. «Varbūt arī nepaspēšu,» viņam piepeši ienāca prātā. Viņš nenolaida acis no balta­jiem dūmu stabiem, kas pacēlās pie apvār­šņa. Dūmi ātri izklīda, un tagad tos gandrīz nevarēja vairs saredzēt. Interesanti, kas «ha- ribdās» varēja degt?

«Pietiks,» viņš nodomāja, nospiežot bremzi. «Citādi neizdosies aizbēgt.» Viņš atkal pa­skatījās spogulī. «Vai, cik ilgi viņi tur ņe­mas,» viņš nodomāja. Stepe «haribdas» priekšā lēni satumsa, veidojot milzīgu trīs­stūri, kura virsotnē atradās rijējs. Susliki pēkšņi sāka nemierīgi lēkāt,, viens no tiem soļus divdesmit tālāk nokrita uz muguras un krampjaini raustīja ķepiņas.

—   Mūciet, muļķīši! — Roberts skaļi teica. — Jūs drīkstat… Tajā brīdī viņš ieraudzīja otru «haribdu». Tā stāvēja kādu puskilometru uz austrumiem, alkatīgi pacēlusi melno rijēja rīkli, un tās^priekšā tāpat melnoja zāle, sku- rinādamās aiz neciešama aukstuma.