Tehanu

Ursula K. Le Gvina

Tehanu

1. Ļoti slikti

Kad Vidusielejā nomira zemkopis Krams, viņa atraitne palika dzīvot turpat lauku saimniecībā. Viņas dēls bija aizbraucis jūrā un meita apprecējusi tirgoni no Velmutas, tāpēc sieviete Ozolu mājās dzīvoja viena. Ļaudis runāja, ka viņa reiz esot bijusi kaut kāda ievērojama persona sve­šajā zemē, no kuras nākusi, un dažkārt Ozolu mājās viņu tiešām apciemoja mags Ogions, bet tam nebija īpašas nozī­mes, jo Ogions mēdza apmeklēt visādus necilus ļautiņus.

Sievietei bija svešzemju vārds, bet Krams bija saucis viņu par Gohu tā Gontā sauc mazu, baltu zirnekli, kas vērpj smalku pavedienu. Šis vārds viņai labi piederējās, jo viņa bija sīka, baltu ādu un teicami prata vērpt kazu un aitu vilnu. Tā nu viņa tagad bija Krama atraitne Goha, kurai piederēja ganāmpulks aitu, zeme, uz kuras tās ganīt, četri tīrumi, bumbieru dārzs, divu nomnieku namiņi, vecā akmens māja zem ozoliem un dzimtas kapi kalnā, kuros atdusējās Krams, tapdams par zemi savā zemē.

-   Man allaž iznācis dzīvot kapakmeņu tuvumā, — viņa sacīja savai meitai.

-    Nāc, māt, dzīvot pie mums uz pilsētu! aicināja Ābele, taču atraitne nevēlējās atteikties no savas vientulības.

-    Varbūt vēlāk, kad jums būs bērni un vajadzēs palīga, ļj viņa atbildēja, ar prieku noskatīdamās savā pelēkacītē meitā. Bet pagaidām ne. Es jums tur ne­esmu vajadzīga. Un man šeit patīk.

Kad Ābele bija aizgājusi atpakaļ uz sava jaunā vīra mājām, atraitne aizvēra durvis un palika stāvam virtuvē uz akmeņiem izliktās grīdas. Biezēja krēsla, taču viņa neiededza lampu un domāja par to, kā gaismekli allaž tika iededzis viņas vīrs: plaukstas, dzirkstele, vērīgā, tumšā seja kvēlošajā gaismā. Mājā valdīja klusums.

"Es daudz gadu nodzīvoju viena klusā namā," viņa nodomāja. "Dzīvošu tagad atkal." Un sieviete iededza lampu.

Kādā pavēlā pēcpusdienā, kad tikko bija sācies pir­mais tveices vilnis, pa putekļaino taku no ciemata atstei­dzās Gohas vecā draudzene Cielava. Goha! viņa iesaucās, redzēdama sievieti ravējam pupiņu vagu. Ir slikti, Goha. Ļoti, ļoti slikti. Vai tu vari atnākt pie manis?

-   Jā, — atraitne atbildēja. Kas ir ļoti slikti?

Cielava strauji ievilka elpu. Viņa bija smagnēja, neiz­skatīga pusmūža sieviete, kuras vārds vairs nepiestāvēja druknajam augumam Bet kādreiz tieviņā, skaistā meitene bija sadraudzējusies ar Gohu, nepievērsdama uzmanību ciemata ļaudīm, kuri baumoja par baltādaino kargadiešu raganu Krama jauno sievu, un kopš tā laika viņas bija palikušas draudzenes.

-   Sadedzis bērns, Cielava teica.

-   Kā bērns?

-    Klaidoņu.

Goha aizgāja aizvērt mājas durvis, un, Cielavai sa­traukti runājot, abas sievietes devās projām pa taku. Cie­lava bija aizelsusies un nosvīdusi. Abās takas pusēs kuploja savvaļas zāļu puduri, kuru sīkās sēkliņas lipa vi­ņai pie vaigiem un pieres, un stāstīdama viņa centās tās notraukt. Visu šo mēnesi viņi bija apmetušies upes pļavās. Viens vīrietis, kurš sauca sevi par skārdnieku, bet īstenībā ir zaglis, un līdzi viņam sieviete. Un vēl gandrīz visu laiku tur kārstījās apkārt viens jaunāks vīrietis. Neviens neko nestrādāja. Zaga, diedelēja un iztirgoja savu sievieti. Zēni no upes lejteces nesa šiem lauku labu­mus, lai tiktu viņai klāt. Pati zini, kā šais laikos notiek. Un vēl visādas bandas klīst pa ceļiem un ap lauku mājām. Es tavā vietā nu gan tagad neatstātu durvis vaļā. Un tā nu tas jaunākais pēkšņi ierodas ciematā taisni tad, kad es stāvu ārā pie savas mājas, un saka: "Bērnam nav labi." Es to bērnu starp šiem ne lāgā redzējusi nebiju tāds sīks meitēniņš, aši aizzibēja gar acīm un pazuda, nemaz īsti neaptvēru, vai tāds tur vispār bija vai ne. Es viņam prasu: "Nav labi? Vai drudzis?" Un tas zellis saka: "Kūra ugunskuru un apdedzinājās." Nepaguvu ne sataisīties, lai ietu šim līdzi, kad prom jau bija. Vienkārši nozuda. Un, kad es aizgāju pie upes, izrādījās, ka tie otri divi ari ir projām. Aizlaidušies. Vairs neviena paša. Ar visiem saviem krāmiem un lupatām. Bija palicis tikai gruzdošs ugunskurs un taisni tam blakus… gandrīz iekšā… uz zemes…

Cielava aprāvās un dažus soļus nogāja klusēdama. Viņa lūkojās taisni uz priekšu, nevis uz Gohu.

-   Pat segu nebija viņai uzklājuši, sieviete izmeta.

Atkal apklususi, Cielava soļoja tālāk.

-     Tas bērns bija iegrūsts degošā ugunskurā, pēc brīža viņa teica. Krampjaini norijusi siekalas, viņa atkal noslau­cīja sakarsušajai sejai pielipušās sēkliņas. Var jau būt, ka meitene tur iekrita pati… bet, ja viņa būtu bijusi no­modā, tad tak mēģinātu glābties! Droši vien šie piekāva bērnu, pēc tam nobijās, ka nosituši, un, lai slēptu savu noda­rījumu, vienkārši ņēma un…

Cielava vēlreiz apklusa un vēlreiz turpināja:

-  Nu, var jau būt, ka tas vīrišķis nebija vainīgs. Varbūt viņš taisni izvilka bērnu no uguns. Tak jau pats atnāca meklēt palīdzību. Drīzāk tas bija tēvs. Es nezinu. Un kurs zina? Kurš par to bēdās? Kurš par viņu rūpēsies? Kāpēc mēs vispār darām to, ko darām?

Goha klusi vaicāja: Vai viņa izdzīvos?

-    Varbūt, Cielava atbildēja, i Dzīva jau varbūt paliks.