Tehanu

Gājējas turpināja ceļu, līdz ilgā vasaras krēsla sāka pārtapt tumsā. Tad viņas nogriezās no šaurās takas un iekārtojās uz naktsguļu nelielā ieplakā pie straujas, klusas upītes, kurā caur biezajām vītolu lapotnēm atspulgoja bālās vakara debesis. No sausas zāles un vītolu lapām, kas slēpās biezoknī kā zaķu pūkainās muguras, Goha sačubināja guļvietu, apguldīja tajā meiteni un ievīstīja viņu segā. Tagad tu esi kokons, — viņa teica. No rīta tu kļūsi par tauriņu un izlidosi no apvalka. Goha neiekūra ugunskuru, bet, apmetnī ietinusies, apgūlās mei­tenei blakus un lūkojās, kā melnajās debesīs cita pēc citas iemirdzas zvaigznes, un klausījās, ko stāsta upe, līdz viņu pārņēma miegs.

Kad viņas saltajā rītausmā pamodās, Goha iekūra ne­lielu ugunskuru un uzkarsēja katliņā ūdeni, lai izvārītu sev un meitenei auzu tumi. Mazais, sakropļotais tauriņš drebinādamies izkūņojās no sava apvalka, un Goha atdzesēja katliņu rasotajā zālē, lai meitene varētu to sa­ņemt rokās un no tā strēbt. Kad viņas atkal devās ceļā, austrumu pamale virs augstā, tumšā kalna pleca jau zai­goja gaiša un spoža.

Viņas gāja visu dienu, un tempu noteica meitene, kuru ātri pieveica nogurums. Sieviete sirdī tiecās steigties, to­mēr gāja lēnām. Panest meiteni lielāku gabalu viņa ne­varēja, tāpēc īsināja un atviegloja viņai ceļu ar stāstiem.

—        Mēs dodamies apciemot kādu cilvēku, kādu vecu vīru, kuru sauc Ogions, Goha skaidroja, kamēr viņas kāpa augšup pa šauro ceļu starp kalnāju mežiem. Viņš ir gudrs cilvēks, turklāt burvis. Vai tu zini, kas ir burvis, Terru?

Ja meitenei bija vārds, tad viņa to nezināja vai nevēlē­jās sacīt. Goha sauca viņu par Terru.

Meitene papurināja galvu.

-    Patiesībā ari es nezinu, sieviete teica. Taču es zinu, ko viņi spēj darīt. Kad biju jauna vecāka par tevi, bet jauna -, Ogions man bija tāds pats tēvs, kāda es tev esmu māte. Viņš gādāja par mani un centās man iemācīt to, kas man bija jāzina. Viņš palika kopā ar mani, kad labprātāk būtu klejojis vienatnē. Viņam patika staigāt pa tādiem ceļiem kā šie, pa mežiem un savvaļas vietām. Viņš izstaigāja visas šī lielā kalna malas, skatīdamies visapkārt un klausīdamies. Viņš vienmēr klusēja un klausījās, tāpēc cilvēki dēvēja viņu par Kluso. Bet ar mani viņš sarunājās daudz. Stāstīja man stāstus. Ne tikai ievē­rojamos stāstus, kurus zina visi, par karaļiem un sense­niem notikumiem tālās zemēs -, bet arī tādus stāstus, kurus zināja tikai viņš. Nogājusi gabalu klusēdama, sieviete turpināja: Es tev tagad izstāstīšu vienu no šiem stāstiem.

Burvjiem ir tādas spējas, kas ļauj viņiem pārvērsties par kaut ko citu, pieņemt citādu izskatu. Viņi to sauc par apveidu maiņu. Ari parasts zintnieks uz bridi var piešķirt sev cita cilvēka vai dzīvnieka izskatu, tā ka tu viņu nepa­zītu it kā viņš būtu uzlicis masku. Bet burvji un magi spēj vairāk. Viņi spēj paši kļūt par šo masku, patiešām pārvērsties citā būtnē. Piemēram, ja burvis gribētu tikt pāri jūrai, bet viņam nebūtu laivas, viņš varētu pārvērsties par kaiju un pārlidot otrā pusē. Bet viņam jābūt uzma­nīgam Ja viņš ilgi paliek par putnu, viņš sāk domāt putna domas un aizmirst cilvēka domas, viņš var aizlidot tālumā, palikt par kaiju un nekad vairs nekļūt par cilvēku. Stāsta, ka reiz dzīvojis izcils burvis, kuram paticis pārvērsties par lāci, un viņš to darījis tik bieži, ka tiešām kļuvis par lāci un nogalinājis pats savu mazo dēlēnu, un tad citiem viņu vajadzējis nomedīt un nonāvēt. Bet Ogionam patika ari pajokot par šādu pārvēršanos. Vien­reiz, kad viņa pieliekamajā bija iekļuvušas peles un apgrauzušas sieru, viņš ar burvju vārdiem vienu sagūstīja un noķēra, tad pacēla plaukstā lūk, tā -, ieskatījās tai acīs un teica: "Es taču tevi brīdināju: netēlo vienmēr peli!" Un man īsu bridi šķita, ka viņš to saka nopietni… Arī šis stāsts būs par kaut ko līdzīgu izskata pārvērtībām, bet Ogions teica, ka tas pārspējot visas apveidu maiņas, par kurām viņš dzirdējis, jo te ir runa par dzīvi divējādā iz­skatā, par pastāvēšanu divos veidos vienlaikus, un viņš teica, ka tas esot ārpus burvja spēju loka. Tomēr viņš reiz sastapies ar šādu parādību kādā mazā ciematā Gontas ziemeļrietumu krastā, vietā, kuru sauc par Kemeju. Tur dzīvojusi sieviete, veca zvejnieku sieva, kura nebijusi nedz mācīta, nedz burve, bet radījusi dziesmas. Tāpēc Ogions uzzinājis par viņu. Viņš pēc sava paraduma kle­jojis tajā apvidū un reiz, iedams gar piekrasti un klausī­damies, izdzirdējis kādu dziedam: cilvēki lāpījuši tīklus vai drīvējuši laivas un strādādami dziedājuši:

Tālāk par rietumiem rietumos aiz zemes aizzemēs malas mana cilts dejo citas pasaules vējā.