Tehanu

Pēc neilga laika, kad sievietes tuvojās ciematam, viņa piebilda: Es nemaz nezinu, kāpēc man vajadzēja iet pie tevis. Tepat taču ir Efeja. Un neko jau tur nevar līdzēt.

-   Es varu aiziet uz Velmutu un pasaukt Skābardi.

-   Viņš neko nevarēs darīt. Tur vairs… tur vairs nevar palīdzēt. Es viņu kaut kā sasildīju. Efeja iedeva viņai zālīšu dziru un uzbūra miegu. Aiznesu viņu uz savām mājām. Tam bērnam varētu būt seši vai septiņi gadi, bet viņa nesver ne tik, cik vajadzētu svērt divu gadu vecumā. Nav nemaz īsti nākusi pie atmaņas. Tikai tā dīvaini elso… Es jau zinu, ka tu neko nevari palīdzēt. Bet man gribējās, lai tu atnāc.

-   Arī man gribējās, Goha atbildēja. Bet, pirms sievietes iegāja Cielavas mājā, viņa aizvēra acis un, ap­spiezdama šaušalas, bridi aizturēja elpu.

Cielavas bērni bija izsūtīti ārā, un mājā valdīja klu­sums. Meitene bez samaņas gulēja Cielavas gultā. Cie­mata burve Efeja bija apziedusi mazākos apdegumus ar raganas riekstu ziedi, kas dziedē no visām kaitēm, bet nebija pieskārusies sejas labajai pusei un labajai rokai, kas bija apdegusi līdz kaulam. Virs gultas viņa bija uz­vilkusi Pirra rūnu, un ar to dziedināšana bija galā.

-    Vai tu vari kaut ko palīdzēt? Cielava čukstus jautāja.

Goha stāvēja, lūkodamās lejup uz apdegušo bērnu. Viņa nekustējās. Pēc brīža viņa papurināja galvu.

Tu taču kalnos mācījies dziednieku gudrības! Samilzušais žēlums, sašutums un niknums Cielavā lauztin lauzās uz āru.

-To nespētu izdziedēt pat Ogions, atraitne atbildēja.

Cielava, iekodusi lūpā, aizgriezās un sāka raudāt. Goha apskāva draudzeni, glāstīdama viņas iesirmos matus. Abas brīdi stāvēja apkampušās.

No virtuves ienāca burve Efeja, veltīdama Gohai piktu skatienu. Kaut gan atraitne nebrūvēja dziras un neno­darbojās ar burvestībām, bija zināms, ka viņa pēc iera­šanās Gontas salā kādu laiku dzīvojusi Re Albi un bijusi Ogiona aizbildniecībā un ka viņa esot pazīstama ar Roukas arhimagu, tātad droši vien viņai piemīt noslēpu­mainas svešzemju spējas. Juzdama skaudību šo priekš­rocību dēļ, burve piegāja pie meitenes gultas un kādu laiku tur rosījās, maisīdama šķīvī kaut kādu vielu un dedzinādama to; šķīvis kūpēja un dūmoja, kamēr Efeja daudz reižu pēc kārtas murmināja dziedināšanas vārdus. Kodīgie zāļu dūmi izraisīja meitenei klepu, un viņa pa pusei atguvās, satrūkās un sāka drebēt. Atskanēja īsi, ātri, saraustīti un sēcoši elpas vilcieni. Meitenes vienīgā acs šķita lūkojamies uz Gohu.

Goha paspēra soli uz priekšu un satvēra meitenes kreiso roku savējā. Tad viņa ierunājās savā valodā. Es kalpoju viņiem un aizgāju no viņiem, sieviete teica. Es neļaušu viņiem!paņemt tevi!

Meitene cieši skatījās Gohā vai varbūt tukšumā, cenz­damās elpot, cenzdamās elpot, cenzdamās elpot.

2. Ceļā uz Piekūna Ligzdu

Bija pagājis vairāk nekā gads un iestājušās karstās, garās dienas pēc Ilgās Dejas. Pa ceļu no ziemeļu puses uz Vidusieleju nāca ziņnesis, taujādams pēc atraitnes Gohas. Ciemata ļaudis parādīja viņam ceļu, un vēlu pēcpusdienā viņš ieradās Ozolu mājās. Ziņnesis bija cilvēks ar asiem vaibstiem un vērīgām acīm. Paskatījies uz Gohu un pēc tam uz aitām, kas aizmugurē ganījās aplokā, viņš teica: — Skaisti jēri. Re Albi mags mani atsūtīja tev pakaļ.

—        Viņš atsūtīja tevi? Goha neticīgi pārjautāja, juz­damās gandrīz uzjautrināta. Ja Ogionam kādreiz ievaja­dzējās Gohu, viņa ziņneši bija ašāki un izsmalcinātāki: ērgļa sauciens vai pat tikai maga balss, kas klusi uzrunāja

vinu vārdā: Vai atnāksi?

»

Vīrietis pamāja ar galvu. Mags ir saslimis, viņš teica. — Vai tu pārdosi kādus no saviem jēriem?

—        Varbūt. Ja gribi, parunā ar ganu. Viņš ir tur, aiz žoga. Vai gribi vakariņas? Ja vēlies, vari tepat pārnakšņot, bet es došos ceļā.

—        Šovakar?

Šoreiz viņas skatiens nepauda uzjautrinājumu, bet tik tikko jaušamu nicinājumu. Es netaisos kavēties, viņa teica. Pateikusi dažus vārdus vecajam ganam Strautam,

Goha aizgriezās un devās uz māju, kura bija iebūvēta pakalna sānā pie ozolu birzs. Ziņnesis viņai sekoja.

Virtuvē ar akmens grīdu viņš ieraudzīja mazu meiteni, kurai uzmeta tikai vienu skatienu un tūdaļ aši novērsās; meitene pasniedza atnācējam pienu, maizi, sieru un jaunos sīpolus, tad, neteikusi ne vārda, nozuda. Pēc kāda laika viņa parādījās kopā ar sievieti, un abas bija apāvušas kājas ceļam un paņēmušas vieglas ādas ceļasomas. Ziņ­nesis izgāja viņām līdzi ārā, un atraitne aizdarīja mājas ārdurvis. Visi kopā devās projām, un vīrietis drīz aizgāja savu ceļu, jo vēsts no Ogiona bija tikai nieka pakalpo­jums, ko viņš uzņēmies piedevām krietni nopietnākam uzdevumam nopirkt vaislas aunu Re Albi valdniekam. Pie takas sazarojuma viņš nogriezās uz ciemata pusi, un sieviete ar apdegušo meiteni pamāja viņam ardievas. Vi­ņas devās kalnup pa to pašu ceļu, kuru viņš bija mērojis šurpnākdams: tas veda uz ziemeļiem, tad nogriezās rie­tumu virzienā, vīdamies augšup pa Gontas kalna piekājēm.